f. Savs vērtējums
Sonetā ir spēcīgi sajūtu kontrasti – te nolauzts tilts, te mājas, kur tevi skauj. Uzrunas forma “tu”, “tev” rada sajūtu, ka dzejas rindas runā ar tevi, tās uzrunā lasītāju, tās piesaista lasītāju it kā runājot ar viņu, nevis par sevi. Kopumā, neskatoties uz gaišo atrisinājumu, dzejolis ir ļoti drūms, noskaņa ir skumīga. Rainis ir trimdā, viņš grib uz mājām, bet ir nolauzis aiz sevis tiltu. Viss nemitīgi veidojas un pretspēku cīņā mainās uz augšu. Man ļoti patīk kontrasti šajā dzejolī – te tu esi nolauzis aiz sevis tiltus, te gaišas atmiņas par mājām, tad nolemtība, drūmums, bet beigās gaišs pamudinājums. Manuprāt, ļoti prasmīgi radīta vientulības un atstumtības sajūta. Sajūta, ka izejas vairs nav, un tomēr mudinājums nobeigumā iederas un padara šo dzejoli pilnīgu.
…