Raiņa dzejoļa „Sena paziņa” motīvs ir mīlestība no pirmā acu skatiena un tās izraisītās jūtas, kuras apslāpē visas pārējās cilvēka emocijas un domas. Šajā brīdī cilvēks saskata tikai pozitīvās sava mīļotā cilvēka īpašības, nereti noniecinot sevi un apšaubot savas spējas.
Dzejoļa liriskais „es” ir iemīlējies, tāpēc jūtas ļoti laimīgs un viņam ir pacilāts noskaņojums. Sastaptā sieviete ir tieši tāda, kādu viņš vienmēr bija iedomājies: „Sen zinu, kā tu staigā, kā galvu atmeti (..)”. Liriskais „es” idealizē savas mīļotās tēlu, jo viņa prāts pārstāj kontrolēt mīlestības un gaidu pārņemto sirdi:
„Tik taisna un tik droša –
Ceļš tevim šķiras pats (..)”…