1. daļa. Saule, mēness un zvaigznes ir reāli eksistējoši debess ķermeņi; likumsakarīgi- Raiņa dzejā tie parādās arī pamatnozīmē, saule kā saule, mēness kā mēness. Reizēm gan ir grūti nodalīt, kur beidzas viens mēness un sākas otrs, jo ir kaut kāda (folkloras?) priekšstatu sistēma, kas liekas ļoti dabiska un „pati par sevi”, tās ietvaros mēs, t.i., lasītāji piedēvējam šiem kosmiskajiem objektiem cilvēciskas un arī ne-cilvēciskas īpašības; faktiski tie būtu arhetipi. Un neliekas svarīgi tas, ka mēness patiesībā tikai atstaro saules gaismu(…). Mēness spīd. Mēness apspīd naktis, izgaismo vientuļā gājēja ceļu. Latvieši ir ziemeļu tauta, saule mums ir silta, mīļa, laba un māmiņa, tuvāk ekvatoram saule ir ļauns, saule ir iznīdētājs; un man ir viegli saprast, ka tiklīdz saule kļūst ļauna, to izdarījis Rainis (ļaunās saules piemēru latviešu folklorā ir ļoti maz, salīdzinoši ar labo- necik), bet tad, ja saule ir mīļa, laba, jauka u.t.t., es sliecos atzīt, ka šo tradicionālo latviešu sauli radu es pats. Pat ne radu, vienkārši uztveru. Dabiskais lietu stāvoklis ir tāds, kāds tas bijis pirms autora- teksta- lasītāja saiknes veidošanās (pieņemsim, ka autors IR un kaut ko nosaka).
Var Raini kārtējo reizi pacelt debesu augstumos un analīzē pierādīt, ka tēlu attīstība, pārmaiņas notiek plūstoši (pēc dzejnieka izvēlētām likumsakarībām, daudzmaz pieturoties pie vienota attīstības virziena), ir iespējams arī panākt pretējo. Vienā gadījumā vajag visus piemērus, kas „lec ārā” no sistēmas „norakstīt” uz lasītāja uztveri vai vārdu (saule, mēness, zvaigznes) daudznozīmīgas izmantošanas iespējām, otrā- apskatīt visas vietas, kur vien atrodami šie vārdi (pat tad, ja tie acīmredzami izmantoti ar to savu nozīmi, kura neatbilst analīzes objektam). Interesantāk, protams, ir strādāt pēc pirmā principa.…