Raganu vajāšanas vilnis, ejot no dienvidiem uz ziemeļiem, 16. gadsimta beigā un 17. gs. sākumā bija pārņēmis visu Eiropu, pie kam raganām ticēja kā katoļu, tā protestantu zemēs.
Latvijas teritorijā līdz 16. gs. nav zināms neviens raganu tiesāšanas gadījums. Ja tādi vispār bijuši, tad noteikti ne pārāk daudz (līdzīgi kā Ziemeļvācijā). Raganu prāvas galvenokārt aizkavēja tiesās valdošāis akuzacijas process (sūdzētājam bija nevien jāsavāc pierādījumi, bet prāvu zaudējot arī jāsaņem burvim vai raganai paredzētais sods1). Situācija strauji mainās 16. gadsimtā, un Constitutio Criminalis Carolina (1532), kas Livonijā ieguva likumu spēku drīz pēc tās izdošanas, par kaitīgo buršanu predzēja nāves sodu un par nekaitīgo arbitrarus sodus.2 Latavijā pirmā ragana tika sadedzināta 1559. gadā Grobiņā, pēc mūka Deibela atzinuma, kas tika uzskatīts jau par speciālistu raganu lietās. Māte un meita tika apvainotas par raganām, jo viņām ziemā neuzbrūkot vilki, lopi labi padevušies un nesirguši ne ar kādām kaitēm. ‘’Soģis, kad tās atvestas, vairs nešaubījies, ka vecākā no viņām jau ilgus gadus kalpo velnam, jo tik riebīgu izskatu kā vecajai zemniecei – aiztūkusi seja un sarkanas acis – varot iegūt vienīgi kalpojot sātanam. Meitai uz muguras bijis aizdomīgs plankums zirņa lielumā, kas esot velna zīmogs.’’3
Informācija par raganu prāvām Latvijā iegūstama no baznīcu vizitāciju noteikumiem un vizitāciju protokolu ziņām par buršanu, baznīcu hronikām, jezuitu annālēm u.c. dokumentiem. Visvairāk ziņu par raganu prāvām ir no Rīgas un tās apkārtnes, kur no 1577 -1590. gadam zināmi kādi 12 burvju un raganu dedzināšanas gadījumi, savukārt Vidzemē rosīgākais raganu vajāšanas laikmets bija zviedru laiku sākumā, par ko liecina arī tiesu protokoli. No 1630. līdz 1640. gadam Vidzemes hoftiesas materiālos ir ziņas par kādām 40 lietām, kuru vairums beidzās ar apsūdzēto sadedzināšanu. Zemes tiesās nepagāja neviena sesija bez kādas raganu prāvas. Tomēr 17. gs. otrā pusē Vidzemē jau var runāt par raganu prāvu skaita samazināšanos, arī nāves sodi kļuva retāki, kamēr Kurzemes herocogistē raganu prāvas, galvenokārt balstoties uz Kurzemes statūtu 209. pantu un vispārējām vācu tiesībām, vairāk vai mazāk netraucēti turpinājās visu 17. un 18. gadsimtu.4 Kurzemē arī sadedzinātā pēdējā ragana 1718. gadā5, pēc citām ziņām 1921. g.6
Sākot ar 16. gs. raganu prāvas Latvijā turpinājās vēl 18. gadsimtā. No kurienes tad pēkšņi šāda raganu prāvu psihoze?…
