Raganas tradicionāli tiek attēlotas kā vecas večiņas, kas lielā katlā vāra nejauki smirdošu burvju dziru. Bet tā nebūt nemaz nav. Laiks no 15. līdz 18. gadsimtam tika uzskatīts par raganu mānijas laiku.
Tā laika raganām tika piedēvēts – kanibālisms, izlaidīgas dejas, lidošana pa gaisu, vampīrisms un velna pielūgšana. Arī sievietes, kas zināja citu valodu, šizofrēniķes, šamanes un dziednieces tika uzskatītas par raganām. Arī miesas bojājumi tika uzskatīti par velna kalpošanas zīmi.
Pirms mokošās cīņas raganu moku rīki tika apšļakstīti ar svēto ūdeni un uz tiem uzrakstīja Soli Deo Gloria ( lai slavēts vienīgi Dievs).
Šajā raganu vajāšanas visniknākajā periodā tika izmantota ļoti nežēlīga un cietsirdīga spīdzināšana.
Vispirms apsūdzēto mudināja atzīties. Pirms pašas spīdzināšanas apsūdzētajai tika sīki paskaidrots, kas tiks darīts – tā skubinot upuri atzīties jau priekšlaicīgi. Bet ne jau visas atzinās, tādēļ tika izmantota šī nežēlīgā spīdzināšana. Lūk arī visbiežāk izmantotie spīdzināšanas veidi:
Upuri pēra ar pātagu. Ar zirnekli – asu dzelzs dakšu – kropļoja krūtis. Tad ar knaiblēm plēsa no ķermeņa nost miesu. Ar nokaitētu dzelzi dedzināja miesu un to ievietoja vagīnā.
Bieži vien līdz, kad tika izmantota šī metode, upuris vairs nejuta pat vismokošākās sāpes, tad tika uzskatīts, ka sievieti apsēdis velns un tas palīdz viņai izturēt visas sāpes.
Raganas galvu cieši notina ar asu virvi, ko pēc tam rāva pretējos virzienos. Tad paduses dedzināja ar sērā mērcētām putna spalvām, pirkstus un plaukstas iemērca verdošā eļļā. Ja ragana vēljoprojām nebija atzinusies, ka nodarbojas ar maģiju viņai ar dzelžiem izdūra acis.…
