Radioaktīvā oglekļa metodes būtība un nozīme

Radioaktīvo elementu galvenais avots ir kosmiskie stari, kas veido starojuma joslu apkārt zemei. Pateicoties kosmiskajam starojumam Zemes atmosfērā ir iespējama vecuma noteikšana senām dzīvās dabas paliekām lietojot radioaktīvā oglekļa metodi. Radioaktīvais ogleklis tika atklāts 1940. gadā Bērklijā, ASV, kaut gan jau 1934. gadā tika runāts par šī elementa esamību. Deviņus gadus vēlāk, 1949. gadā Čikāgas Universitātē, pateicoties zinātniekam Viljardam Libijam (Willard Libby un viņa komandai tika atklāta radioaktīvā oglekļa metode. Libijs demonstrēja šīs metodes precizitāti nosakot vecumu kādam senajā Ēģiptē atrastam liellaivas koka gabalam., kura vecums jau bija zināms iepriekš, balstoties uz vēstures dokumentiem.
Dabā oglekļa atomi parasti sastopami stabilā, neradioaktīvā veidā- 12C (atoma kodols sastāv no 6 protoniem un 6 neitroniem), kas sastāda 99% no visiem oglekļa veidiem, kā arī 13C veidā (sastāda 1%) taču pastāv arī radioaktīvais ogleklis 14C (kodolā 6 protoni un 8 neitroni), kurš no kopējā dabā esošā oglekļa sastāda vienu triljonu daļu no visiem oglekļa veidiem.
14C vislielākajā daudzumā veidojas 9-15km augstumā, kā arī atmosfēras augšējos slāņos (troposfērā un stratosfērā). Kosmiskajam starojumam mijiedarbojoties ar atmosfēru veidojas neitroni, kas savukārt saduroties ar slāpekli 14N veido radioaktīvo 14C.
…