Gripas vīrusi pieder Orthomyxoviridae dzimtai. Ir pazīstami A, B un C tipa gripas vīrusi, tomēr tikai A tipa gripas vīrusi spēj inficēt putnus, izraisot t.s. putnu gripu.
A gripas vīrusu sadalīšanai apakštipos pamatā ir divu virsmas proteīnu - hemaglutinīna (H) un neiraminidāzes (N) atšķirība. Pašreiz ir pazīstami 15 hemaglutinīnu apakštipu (H1-H15) un 9 neiraminidāžu apakštipu vīrusi. Putniem konstatēti visi H un N apakštipi, t.sk. augsti patogēnie H5 un H7, savukārt cilvēkiem specifiski ir H1, H2 vai H3 un N1 vai N2 vīrusi, no kuriem izplatītākie ir H1N1, H3N2 apakštipi, kas iekļauti vakcīnās. H1N1 vīruss 1918. – 1919. gadā izraisīja t.s. Spāņu gripas pandēmiju, kas bija letāla 25-50 miljoniem cilvēku. H2N2 vīrusa izraisītā Āzijas gripas pandēmija 1957. gadā, un H3N2 izraisītā Honkongas gripas pandēmija 1968. gadā, kuru izcelsme bija Ķīna, katra prasīja vairāk nekā 1 miljonu cilvēku dzīvības.
Pilna A gripas vīrusu nomenklatūra ietver:
o vīrusa tipu;
o sākotnējo saimnieku;
o izcelsmes vietu;
o celma numuru;
o izolācijas gadu;
o H un N glikoproteīnu antigēnus:
A/chicken/HongKong/258/97/(H5N1).
Putnu gripas vīrusu izplatība un uzliesmojumi mājputnu vidū
Putniem A gripas vīrusu infekcija izraisa plašu simptomu spektru, sākot no vieglas saslimšanas līdz pat ļoti izteiktai klīnikai ar letālu iznākumu, kas izsauc pat epidēmiju, kam raksturīgs pēkšņs slimības sākums, smaga slimības gaita un augsta letalitāte (līdz 100%). Augstas patogenitātes gripu putniem izraisījuši g.k. H5 vīrusi (Skotijā, Dienvidāfrikā, Īrijā, Meksikā, ASV) un H7 vīrusi (Austrālijā, Anglijā, Pakistānā).
Lai gan visi putni ir uzņēmīgi pret inficēšanos ar putnu gripu, tomēr atsevišķas putnu sugas ir izturīgākas pret infekciju. Putnu gripas dabiskais rezervuārs ir migrējošie ūdensputni, g.k. savvaļas pīles, kam ir visaugstākā rezistence pret gripas vīrusu. A gripas vīrusi vairojas ūdensputnu zarnu traktā, tāpēc vīrusa izplatība notiek g.k. ar putnu fekālijām, ar kurām inficētiem putniem vīruss izdalās augstā koncentrācijā. Vīrusu ekskrēcija notiek arī ar respiratoriem sekrētiem un siekalām. Pārslimojušiem putniem vīrusa ekskrēcija (ar fēcēm, respiratoriem sekrētiem) turpinās vēl 10 dienas.
Savukārt mājputni, īpaši vistas (cāļi) un tītari, ir īpaši uzņēmīgi pret gripas vīrusu. Pastāv uzskats, ka visbiežāk putnu gripas epidēmijas notiek vietās, kur putnu fermas atrodas tuvu gājputnu migrācijas ceļiem, kā arī ezeriem un dīķiem. Arī dzīvu putnu tirgiem, kādi izplatīti Āzijas valstīs, ir liela nozīme infekcijas izplatīšanā.
Jāatzīmē, ka gripas vīrusi labi saglabājas vēsā, mitrā vidē: ūdenī un fekālijās saglabā dzīvotspēju 32 dienas (pie vides pH 7-8), kautķermeņos saldētā veidā 23 dienas. Šie vīrusi ir jutīgi pret karsēšanu – 65ºC iet bojā 5-10 minūtēs, vīrusus inaktivē pH ekstrēmi, tie ir jutīgi arī pret dehidratāciju, tiešiem saules stariem, UV starojumu, deterģentiem, ziepēm un virucīdiem dezinfekcijas līdzekļiem (īpaši oksidētājiem, piemēram, hipohlorīta šķīdumiem), kā arī organiskiem šķīdinātājiem (ēteriem).
Pētījumi liecina, ka zemas patogēnitātes vīrusi pēc īsa cirkulācijas perioda mājas putnu vidū var kļūt ļoti virulenti.
…
