Putni ir attīstījušies no rāpuļiem. Par to liecina atsevišķas anatomiskās uzbūves īpatnības un embrionālās attīstības līdzība. Putniem, tāpat kā rāpuļiem, nav ādas dziedzeru. Rāpuļu ādu klāj ragvielas zvīņas, bet putniem tās pārveidojušās par spalvām. Par putnu un rāpuļu radniecību liecina arī skeleta uzbūves, asinsrites, izvadorgānu un vairošanās orgānu līdzība.
Putni ir siltasiņu dzīvnieki- viņu ķermeņa temperatūra nav atkarīga no apkārtējās vides. Putniem ir četrkameru sirds un arteriālās asinis nesajaucas ar venozajām asinīm. Apspalvojums pasargā ķermeni no siltuma zuduma. Tas putniem ļauj palikt aktīviem arī aukstā klimatā.
Priekšējās ekstremitātes putniem ir pārveidojušās par spārniem. Krūšu kaulam ir šķautne, pie kuras piestiprināti muskuļi, kas kustina spārnus. Kauli putniem ir ļoti viegli, jo to dobumos ir gaiss. Putniem ir plūdlīnijas ķermeņa forma. Šie pielāgojumi, kā arī apspalvojums nodrošina putniem spēju lidot. Svarīga nozīme ir arī gaisa maisu sistēmai.
Putniem ir kustīga galva un kakls. Zobu viņiem nav, bet ir izveidojies ragvielas knābis, ar kuru viņi uzņem barību. Putniem ir labi attīstīti maņu, īpaši- redzes un dzirdes orgāni. Atšķirībā no rāpuļiem viņiem ir labi attīstītas smadzenītes, jo aktīvs dzīvesveids (lidošana).
Putnu vairošanās procesam ir sezonāls raksturs. Viņi dēj olas gadalaikā, kad ir visvairāk barības, ar ko barot mazuļus. Putni ir šķirtdzimuma dzīvnieki. Vairošanās sākumā (riesta laikā) tēviņi izrādās mātīšu priekšā. Putniem ir iekšēja apaugļošanās. Mātītes ligzdā dēj olas. Putni rūpējas par saviem mazuļiem. Dažādas putnu sugas atšķiras ar mazuļu attīstības pakāpi izšķilšanās brīdī. Putnus, kuriem mazuļi izšķiļas bezpalīdzīgi, akli, kaili, vai klāti ar retām pūkām, sauc par ligzdguļiem, piemēram, strazdi, zīlītes, klijāni. Šiem putniem ligzda ir labi noslēpta vai grūti pieejama. Ligzdbēgļiem, piemēram, irbēm, zosīm, dzērvēm, mazuļi izšķiļas labi attīstīti, apspalvoti un redzīgi. Neilgi pēc izšķilšanās viņi spēj sekot vecākiem un patstāvīgi baroties.
Tā kā putni spēj lidot, viņiem ir vieglāk pielāgoties vides apstākļiem. Viens no pielāgotības veidiem ir migrācija, kuru veic gājputni. Šo putnu ligzdošanas vietas atrodas tālu no ziemošanas vietām. Liela daļa Latvijas gājputnu ziemo Āfrikā ( stārķi, mušķērāji, svīres, dzērves). Citiem putniem nav noteiktu migrācijas ceļu, bet viņi veic pārlidojumus plašākā teritorijā. Tie ir klejotāji ( zīlītes, svilpji). Daudzu Latvijas putnu migrācijas ir atkarīgas no laika apstākļiem. Piemēram, gārgales, gulbji, gaigalas, žubītes siltākās ziemās neaizlido, bet pārziemo tepat. Tādus putnus, kas visu gadu uzturas viena apvidū, sauc par nometniekiem (dzilnas, dzeņi, ūpji, irbes). Migrāciju laikā Latvijā īslaicīgi uzturas caurceļotāji, kuru ligzdošanas vietas ir tālāk uz ziemeļiem ( lielais zīriņš, zīdastes, šņibīši, zosis).
…
