Dzimumaudzināšana ir viens no audzināšanas veidiem, bet audzināšana, kā zināms, ir process, kurā iepriekšējās paaudzes nodot savu pieredzi nākamajai paaudzei, lai tā varētu attīstīties un kļūt noderīga sabiedrībai. Dzimumaudzināšana ir cieši saistīta ar tikumisko audzināšanu. Bērna tikumiskā audzināšana ģimenē sākas jau ar pirmajiem dzīves mēnešiem, kad saskarsmē ar tēti, māmiņu un citiem ģimenes locekļiem, bērns izjūt tuvību, pieķeras viņiem.
Dzimumaudzināšanas jautājumi organiski jāsaista ar mācību un audzināšanas darba sistēmu. Grāmatā “Ģimenē aug bērns“, autoru kolektīvs raksta, ka
“Dzimumaudzināšana jāveic cilvēkam jau bērnībā, veidojot humānu, cieņas pilnu attieksmi pret pretējā dzimuma pārstāvjiem, radot priekšstatus par morālo un juridisko atbildību savā rīcībā.” ( 10., 52.)
Turpretī V. Zelmenis izvirza jau konkrētu dzimumaudzināšanas uzdevumu: “ Veidot pareizas attieksmes starp zēniem un meitenēm, panākt, lai viņi mīlestību saprastu un izjustu kā dziļas morālās jūtas, lai mīlestības laimi un baudu tie meklētu ģimenes dzīvē.” ( 12.,124. )
Savā darbā aplūkošu dzimumaudzināšanu un ar to saistītos jautājumus pusaudžu vecumā, jo strādāju pamatskolā, un manā ģimenē aug 2 dēli, kam teju būs klāt šis dīvainais, bet ļoti jaukais vecumposms, tas manī rada pastiprinātu interesi un vēlmi izpētīt šo laiku un ar to saistītās vajadzības kaut vai tādēļ, ka mūsu paaudzes cilvēkiem bērnībā netika stāstīts pārāk daudz par dzimumaudzināšanas jautājumiem, tas tika uztverts smīkņājot, sevišķi, ja runa gāja par seksuālo izskaidrošanu, tas pat skaitījās nepieklājīgi.…
