1.biļete
1. Procesuālo garantiju jēdziens, veidi un nozīme. Garantiju problemātika kriminālprocesā. Garantiju reglamentācija likumdošanā.
Kriminālprocesuālās garantijas- kriminālprocesa nornmās paredzēts pasākums-darbība vai atturēšanās no darbības, kas vērsts uz kādu noteiktu nodrošinājumu. Katrs krim proc institūts, neraugoties uz to tiešo uzdevumu , lielākā vai mazākā mērā, vienlaicīgi ir arī personu tiesību un likumisko inetrešu ievērošanas garantija. (Procesuālo garantiju reglamentācija 1950. gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā. Procesuālo garantiju reglamentācija Latvijas kriminālprocesuālajā likumdošanā. Jurisdikcijas garantijas kriminālprocesā. Personu tiesību un likumisko interešu nodrošināšanas garantijas. Procesuālo garantiju nozīme.)Jēdziena L KPK nav, ir kā zinātnisks jēdziens. Jurisdikcijas garantija-jebkurš kriminālprocesa institūts ir vērsts uz personas tiesību un likumisko interešu nodrošināšanu – aizsargā, piemēram, institūts- drošības līdzekļi.(piespiedu līdzekļa veids) Ja ir pietiekams pamats varbūtībai, ka apsūdzētais vai tiesājamais, būdams brīvībā, izvairīsies no izmeklēšanas un tiesas vai traucēs patiesības noskaidrošanu Klietā, arī apdraudot vai ietekmējot KL liecinošās personas, vai izdarīs noziedzīgu darbību, kā arī lai nodrošinātu sprieduma izpildīšanu, izziņas izdarītājam, prokuroram un tiesai ir tiesības piemērot apsūdz. vai tiesājamajam vienu no KPK paredzētajiem drošības līdzekļiem. Spēkā esošā Kriminālprocesuālā likumdošana garantē KP dalībnieku t-bu un likumisko interešu nodrošināšanu, nosakot personu speciālo procesuālo aizsardzību, reglamentējot procesuālās darbības procesuālo termiņu robežās, nosakot KP rakstisko formu utt. Katrs KP institūts, neraugoties uz tā tiešajiem uzdevumiem lielākā vai mazākā mērā vienlaicīgi ir personas t-bu un likumisko interešu garantija. Personu procesuālās garantijas = KP subjektu garantijas, subjektus klasificē - ieinteresētie, neieinteresētie ( liecinieks, tiesas sekretāre, tulks, speciālists, eksperts, pieaicinātie, statisti..), procesa virzītāji - tiesa, tiesnesis, prokurors, izziņas izdarītājs, izziņas iestādes priekšnieks. Personas neaizskaramība- Nevienu nedrīkst apcietināt citādi kā tikai uz tiesas vai tiesneša lēmuma pamata. Tiesu spriež tikai tiesa, pamatojoties uz personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā Krimināllietās tiesu spriež, pamatojoties uz personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā neatkarīgi no viņu izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa, rases un nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīves vietas un citiem apstākļiem. Aizstāvības tiesību nodrošināšana aizdomās turētajam, apsūdzētajam un tiesājamam Patiesības noskaidrošana - Tiesai, tiesnesim, prokuroram un izziņas izdarītājam ir pienākums pilnīgi, vispusīgi un objektīvi izmeklēt lietas apstākļus un atbilstoši objektīvajai patiesībai noskaidrot noziedzīga nodarījuma esamību un to, kas vainīgs NN izdarīšanā, kā arī citus apstākļus, kam ir nozīme pareizā KL izlemšanā. Nevainīguma prezumpcija-nevienu nevar atzīt par vainīgu NN izdarīšanā un sodīt, kamēr viņa vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā un atzīta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu.1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.protokols paredz nāvessoda atcelšanu Eiropas Padomes dalībvalstīs un protokolā noteikts, ka nāvessods tiks atcelts, un nevienam cilvēkam šādu sodu nedrīkst piespriest vai izpildīt.
2.Civiltiesību jēdziens, sistēma un civiltiesību avoti.
Civiltiesības ir viena no tiesību nozarēm. Tiek uzskatīts, ka tiesību nozare ir savs, tikai šai nozarei specifisks regulēšanas priekšmets un metode. Civiltiesības, tāpat kā tiesības kopumā, pieskaitāmas pie sociālajām jeb humanitārajām zinātnēm. Civiltiesību zinātne gan nepēta sociālās dzīves faktus un parādības, bet gan noteikumus, pēc kuriem norit cilvēku dzīve sabiedrībā. Civiltiesību zinātne ir mācība par spēkā esošām normām, kas regulē pareizu uzvešanos starp personām. Lai atklātu civiltiesību būtību, vispirms jau būtu jānoskaidro šī termina izcelšanās vēsture. Termina “civiltiesības” vēsture saistīta ar Seno Romu. Romiešu tiesībās termins “ius civile” nozīmēja Romas pilsoņa tiesības. (civilis no latīņu valodas pilsoņu-, pilsoņa-) Romiešu tiesībās termins “ius civile” no sākuma ietvēra sevī pilsonim piemītošās tiesības, kas saistījās arī ar publisko sfēru t. i. vēlēšanu tiesības utml., taču liela daļa saistījās arī ar privāto sfēru, t.i., mantiskajām tiesībām. Romiešiem bija ļoti rūpīgi izstrādāta pozitīvo tiesību sistēma. Bet šī tiesību sistēma (ius civils) attiecās tikai uz pašiem romiešiem. Nākot sakaros ar citām tautām dažādās pasaules malās, romiešu juristi novēroja, ka zināmi tiesību principi ir kopēji visām tautām. Romieši savas attiecības ar citām tautām un to pārstāvjiem tad arī kārtoja saskaņā ar šīm tiesībām, kuras sauca par tautas tiesībām (ius gentium). Šīs pēdējās tiesības atzina par tādām, ko diktē visu tautu saprāts. Saistībā ar minēto publisko un privāto sfēru, jāmin, ka LR tiesību sistēma pašlaik tiek pieskaitīta pie t.s. jauktās tiesību sistēmas. Kaut arī tiesību normu teksta līmenī LR tiesību sistēma iekļaujas kontinentālās Eiropas jeb romāņu – ģermāņu tiesību lokā, tomēr šīs normas joprojām tie lietotas pēc padomju metodoloģijas. Tiesības dalās atkarībā no tā, kādās attiecībās atrodas indivīds katrā konkrētā gadījumā pret sabiedrību kā vienu veselu organismu. Šis iedalījums ir:1)publiskās tiesības. Publiskās tiesībās viena atsevišķa persona figurē kā sociāla organisma sastāvdaļa. (krimināltiesības, finansu tiesības, konstitucionālās tiesības, visas procesuālās tiesības utt).2)Privātās tiesības. Privātās tiesībās viena atsevišķa persona figurē kā patstāvīgs tiesību subjekts. (civiltiesības, tirdzniecības tiesības, starptautiskās privātās tiesības).Civiltiesības ir privātās tiesības, līdz ar to tās regulē privāttiesiskās attiecības. …
