Psiholoģijas vēsture

Akvīnas Toma 1225-1274 ka cilv., līdzīgi kā visumam, attiecībā pret kuru viņš ir maza pasaule, ir nepieciešams savs dzinējs. Visumam – dievs, cilv., - dvēsele. Cēloņi – nozīmīgi un rakstura. Dvēsele ir pastāvīgs, no ķermeņa neatkarīgs fenomens, ka dvēselei piemīt aktīvs sākums, ka tai ir savs raksturs, kuru tā var pilnveidot – tas nodrošināja psiholoģijas izveides iespēju.
Grosetests – 1175-1263,
Rodžers Bēkons 1214- 1292 abi pret sholastiku pieeju pasaulē. Pirmais, kas mēģināja atrast psihisko parādību izskaidrojumu, vadoties no fizikāli matemātiskiem priekšstatiem, nevis no fizioloģijas jēdzieniem.
Dekarts – 1596-1650 “Cilv.ķermeņa apraksts”, “Dvēseles kaislības”.
Atziņa – nav auglīgākas nodarbošanās kā iepazīt pašai sevi. Balstās uz to, ka dvēsele ir no ķermeņa atšķirīga substance, kuru var iepazīt pateicoties “domāšanai”. Ķermeni iedomājas kā mašīnu. Ievieš refleksa jēdzienu. “Dvēseles kaislības”. Atziņa “domāju tātad esmu”. Apziņas kā psihiskā galvenās kategorijas ieviešana, apziņas mehānismu un determinantu izstrāde – lielākie ieguldījumi psih.attīstībā.…