Psiholoģija ir zinātne par psihes attīstību un funkcionēšanas likumsakarībām, par cilvēka un dzīvnieka uzvedību. Tā pēta iedzimtības, organisma fiziskā stāvokļa un apkārtējās vides ietekmi uz psihi.
Lai mēs sāktu pētīt kādu parādību psiholoģijā, vispirms tā (1) jāapraksta, pēc tam (2) jāsaprot cēloņi, (3) apkārtējās vides ietekmi un, izprotot šīs likumsakarības, izdarīt kādus (4) paredzējumus par procesa attīstību, un, visbeidzot, mēs varam mēģināt (5)ieviest kādas izmaiņas.
Kad psihologi veic pētījumus par uzvedību un psihisko procesu ietekmēšanu vai mainīšanu, viņi to dara ar mērķi uzlabot izglītību, cilvēku savstarpējās attiecības, paaugstināt darba efektivitāti, samazināt noziedzību, palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar kaitīgiem ieradumiem un citādi veicināt sabiedrības attīstību.
Zinātniskās psiholoģijas atšķirība no sadzīves psiholoģijas:
psiholoģijas zinātnieki pēta vienu un to pašu parādību no vairākiem viedokļiem un līdz ar to šīs zināšanas ir precīzākas, objektīvākas;
psiholoģi jau zina katra gadījuma vēsturi, tāpēc var teikt, ka katra jauna jauns atklājums sākas tur, kur beidzas iepriekšējais;
Zinātniski vienu un to pašu gadījumu pēta ilgstoši;
Zinātne ir sistemātisks informācijas ievākšanas process, ar saviem likumiem par to, kā šo informāciju ievākt, kā to apstrādāt un izdarīt secinājumus.
1.Vēsturiskā retrospektīva
Psiholoģijas vēsture sākas 19.gs. Pirms tam psiholoģisko ideju attīstību norisinājās filozofijas ietvaros. Filozofiju var uzskatīt par psiholoģijas māti, jo tieši filozofijas interešu lokā tika apskatīti vairāki psiholoģijas jautājumi. Vieni no būtiskākajiem bija jautājumi par dvēseli.
Antīkās filozofijas pārstāvji bija pārliecināti, ka cilvēkā mājo kā nemateriāla būtne- „dvēsele”, kas ļauj viņam domāt, pieņemt lēmumus, uztraukties un valdīt par sevi.
Platons (428-347p.m.ē) uzskatīja, ka dvēsele, mājojot cilvēka ķermenī, nosaka cilvēka dzīvi visa mūža garumā un pēc cilvēka nāves pamet ķermeni un dodas un augstāko „ideju pasauli”.…
