(Freud) Zīgmunds (1856.6.V—1939. 23.) — austriešu neiropatologs, psihiatrs, psihologs; psihoanalīzes koncepcijas radītājs. Strādājis Parīzē neirologa Ž.M.Sarko vadībā (1885-1886). Vīnes universitātes profesors (1902—38). Kad Vācija okupēja Austriju, Freids emigrēja uz Lielbritāniju (1938). Pētījis funkcionālus psihiskus traucējumus, izstrādājis neirožu ārstēšanas metodi — psihoanalīzi, kuras pamatā ir brīvo asociāciju tehnika.
1900. gadā Freids uzraksta grāmatu „Sapņu interpretācija”. Freids bija pārliecināts, ka sapņos simboliski iemiesojas cilvēku neapzinātās jūtas, vēlmes, kā arī neapzinātās vēlmes iespaido nomoda dzīvi. Zīgmunds konstatēja, bezapziņa ir cieši saistīta ne tikai ar patoloģiskajiem stāvokļiem(neiroze, histērija), bet arī ar psihes normālu darbību un, ka tai ir sava struktūra un likumi.
Freids uzskatīja, ka viss bezapziņas saturs izplūst no viena avota – libido. Viens no Freida galvenajiem atzinumiem bija tāda, ka šī pamatvēlme ir seksuāla.
Izstrādājis vispār psiholoģisku teoriju par psihes struktūru, kuras dinamiku veido konflikts starp dažādiem psihes līmeņiem, galvenokārt apziņu un stihiskām zemapziņas tieksmēm. Viens no pirmajiem sācis pētīt dzimumtieksmju attīstības psiholoģiskās problēmas, izveidojis indivīda psihoseksuālās attīstības teoriju. Pārspīlējot psihoanalīzes izmantošanas iespējas, Freids tās principus attiecināja uz dažādām cilvēces kulturālām sfērām (mitoloģiju, folkloru, daiļradi u.c.) Freida mācība ietekmēja medicīnu, socioloģiju, kriminoloģiju, kā arī dažādas literatūras un mākslas teorijas.…
