Hipokamps ir pildspalva, ar kuru mēs rakstām mūsu ilglaicīgās atmiņas, bet tinte ir sensorie receptori un papīrs – pusložu garoza.
H.M. gadījums atklāja arī vēl līdz šim laikam (20.gs.vidum) neizprastu atmiņas formēšanās un noglabāšanas procesus – apmācība, kas saistīta ar iemaņu (motoro) atmiņu, notiek bez hipokampa līdzdalības.
Hipokampā aizsākas deklaratīvās atmiņas pēdu veidošana; defekti izpaužas kā nespēja aktualizēt nesen ielāgoto (anterogrādā amnēzija), mazak – kā nespēja atsaukt atmiņā sen ielāgoto – retrogrādā amnēzija. Tomēr: Iemaņu (procedurālā) atmiņa veidojas un aktualizējas bez hipokampa līdzdalības.
Atmiņas konsolidēšana:
Molekulārā konsolidēšana (citkārt sauc arī par celulāro jeb šūnu konsolidēšanu) Sinapšu ilglaicīgā potencēšana – LTP – long term potentiation (saistīta ar proteīnu sintēzi). Pamatu pamats.
Neironālo tīklu konsolidēšana (sistēmu konsolidēšana) Epizodiskā atmiņa, kas sākotnēji formējas hipokampā, pamazām tiek translocēta uz citiem smadzeņu apvidiem; šis process aizsākas jau nomodā, bet tā intensitāte pieaug miegā.
Rekonsolidēšana Aktualizējot atmiņā saglabātu informāciju, atmiņas engramma atkal kļūst “nestabila” (labila) un ir nepieciešama jauna konsolidēšana (rekonsolidēšana); Mācību materiāla atkārtošana saistīta ar rekonsolidēšanu.
Aleksandrs Lurija (1902–1977) Pie A.Lurija, krievu psihologa, 1920.gadā ieradās kāds ebreju izcelsmes žurnālists, kuram bija ekstraordināra atmiņa – bez laika un kapacitātes limita, un tā sākās Lurija mūža pētījums (Maza grāmata par lielu atmiņu).
…
