Par psihoanalīzi tiek rakstīts visdažādākajā literatūrā, gan psiholoģijas grāmatās, gan dažādos žurnālos un izdevumos, un mūsdienu versijā arī internetā. Bet kas tad īsti ir psihoanalīze, kādi ir tās mērķi, uzdevumi un koncepcijas? Šoreiz psihoanalīze plašāk tiks skatīta kā trīs autoru teorijas: Freida klasiskā psihoanalīze, Junga analītiskā un Ādlera individuālā psiholoģija.
Apzīmējums “ psihoanalīze” pirmo reizi parādījās 1896.gadā, to ievieš Zigmunds Freids. Jaunā mācība tiek noliegta un apkarota, taču tā iegūst arī dedzīgus piekritējus. Mūsdienu pasaule pat grūti aptvert psihoanalīzes klātbūtni – tā kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu( klīnikas, pētnieciskie un mācību centri, grāmatas, žurnāli u. tml.) un radījusi savdabīgu garīgās orientācijas gaisotni. Rakstnieki, skolotāji, menedžeri un garīdznieki, nereti pat to neapzinoties, savā praksē balstās uz psihoanalīzes atziņām. Freida vārds un saklausīti psihoanalītiski pārspriedumi ievijas pat sadzīviskās sarunās. Milzīga ir arī psihoanalīzes sasaukšanās ar mākslas un literatūras dažādajiem žanriem un ietekme uz tiem. Psihoanalīzes atziņas tek izmantotas sirreālismā, absurdā teātrī, “apziņu plūsmas” literatūrā, kakofoniskajā mūzikā u.c. 1.
Tātad psihoanalīzei šobrīd ir vairāk nekā simts gadu. Mūsdienās ar psihoanalīzi saprot ne tikai Freida izveidoto teoriju. Freida priekšstatus par cilvēka psihi, par cilvēka personību sauc par “klasisko psihoanalīzi” jeb freidismu, dažkārt var sastapt arī tādu apzīmējumu kā “ortodoksālā psihoanalīze”.…