Galvenie avoti, kanāli, pa kuriem cilvēks iegūst informāciju par apkārtējo pasauli ir izziņas procesi. Ir vairāki ceļi, kādos informācija par apkārtējo pasauli vai organisma stāvokli nonāk līdz cilvēka smadzenēm, tiek pārstrādāta un apjēgta, kas dot cilvēkam iespēju orientēties kā apkārtējā pasaulē, tā arī savā organismā.
Psiholoģijā tiek izdalīti šādi izziņas procesi: sajūtas un uztvere, domāšana un runa, atmiņa, iztēlē. Katrs no šiem procesiem pasaules atspoguļošanā un izzināšanā izpilda savu specifisku funkciju, tiem ir savas likumsakarības un iespējas. Bez tam pasaules atspoguļošana cilvēkā notiek divos līmeņos: jutekliskajā(tiešajā) un vispārinātajā(pastarpinātajā). Atspoguļošanu pirmajā līmenī nodrošina sajūtas un uztvere, otrajā, sarežģītākajā un tikai cilvēkam piemītošajā, - domāšana, runa un iztēle. Atmiņa un uzmanība “apkalpo” abus šos atspoguļošanas līmeņus. Ar atmiņas palīdzību tiek iegaumēta, saglabāta un reproducēta informācija, kas ieplūst no abiem atspoguļošanas līmeņiem. Uzmanība nodrošina apkārtējas pasaules priekšmetu atlasi un izziņas darbības koncentrēšanos uz tiem, tādēļ bez atmiņas un uzmanības izziņas procesi nav iespējami.
Izziņas procesi nav izolēti – tie ir savstarpēji saistīti, bagātina savstarpējo funkcionēšanu un veido dialektisko vienību.
Sākotnēju informāciju dot sajūta un uztvere, tālāk to apstrādā domāšana un iztēle. Apstrādes rezultātā rodas jauna doma vai tēls, kura patiesums savukārt tiek pārbaudīts ar juteklisko izziņu. Tādējādi cilvēka pasaules uztveres process arvien padziļinās.…
