Romāna sākumā Šeldons, atguvies no bezsamaņas, atklāj, ka ir cietis autokatastrofā, no mašīnas viņu izvilkusi, drusku apārstējusi Šeldona sadragātās kājas un paslēpusi savā mājā bijusī medmāsa Annija Vailksa. Viņa dievina gan Šeldonu, gan viņa grāmatas – sieviešu lubeņu virkni par XIX gadsimta atradenes Mizerijas bēdpilno likteni. Šeldonam tikko ir iznākusi Mizerijas cikla pēdējā grāmata, kurā viņš ar milzu prieku beidzot iedzinis apnikušo sievišķi kapā; turklāt manuskriptā viņam ir jauns un nu jau „nopietnās” literatūras plauktā ieklasificējams romāns. Taču jau pēc dažām dienām Šeldonam kļūst skaidrs, ka Vailksa ir jukusi – lāgiem viņa zaudē kontaktu ar pasauli, lāgiem viņai uznāk mežonīga niknuma lēkmes, bet ļaunākais, ka Vailksa savā fanātiskajā mīlestībā nolēmusi uz mūžīgiem laikiem paturēt Šeldonu „savā īpašumā” (šā jēdziena burtiskā nozīmē: Šeldons ne tikai dzīvo pie viņas, bet arī raksta Mizerijas turpinājumu, kura vienīgā lasītāja būs Vailksa). Mazliet vēlāk Vailksas prombūtnes laikā Šeldonam izdodas atmūķēt durvis, un Vailksas viesistabā viņš atrod albumu, kas ir pilns ar avīžu ziņām un nekrologiem, kuros aprakstīti par mīklaini nāves gadījumi dažādās slimnīcās, bet pēdējā ielīme albumā vēsta, ka bez vēsts pazudis pazīstamais rakstnieks Pols Šeldons. Izrādās, Vailksa ir maniakāla slepkava, kas nogalinājusi desmitiem cilvēku. Lai Pols pārmēru nespurotos pretī, viņš tiek pieradināts pie narkotikām. …
