Kā norāda Burnjets, pēc trīskāršā Protagora atspēkojuma Sokrats ieminas, ka Protagors vēl varētu mēģināt iebilst, tomēr šī iebilduma gaidāmā trivialitāte ir saskatāma formā, kādā Sokrats Protagora atgriešanos apraksta. Turklāt, nekāds iebildums nav iespējams, jo pierādot, ka Sokrats un Teodors kļūdās, Protagors pierādītu arī to, ka pats kļūdās .
Tādējādi Protagora mācība ir atspēkota kā tāda, kas attiecas uz visām lietām. Sokrats norāda, ka to tomēr ir iespējams piemērot atsevišķām lietām: karstajam, sausajam, saldajam u.tml.(171e) Tātad mācība ir patiesa tik tālu, cik tā attiecas uz Džona Loka vēlāk definētajām lietu sekundārajām īpašībām – tām īpašībām, kas novērotājā rada sajūtas (kā krāsa, garša, smarža un skaņa), nevis pastāv objektīvi, neatkarīgi no novērotāja. Sekundāro īpašību mērs patiesi ir katrs atsevišķais indivīds, pat ja tas ir, kā Sokrats ironiski norāda, cūka vai suņgalvis. Protagora aizstāvībai un kritikai izvirzītajos argumentos arī ir redzams tieši šāds nošķīrums: tie, kas attiecas uz sekundārajām īpašībām (vīna garša, vēja temperatūra, lietas krāsa) tiek izmantoti kā pierādījumi dialoga sākotnējā daļā, turpretī neviens no Protagora kritikai veltītajiem argumentiem (spēļu kauliņu attiecība, uzticība karavadonim, barbaru valodas nesaprašana to tikai dzirdot) neattiecas uz sekundārajām īpašībām. Sokrats patiesības mācību uzskata par attiecināmu arī uz skaisto, taisnīgo un dievbijīgo, jo runājot par šīm lietām Protagors atradīs visvairāk piekritēju savam apgalvojumam, ka neviens nav gudrāks par kādu citu un ko katra valsts sev nosaka par taisnīgu u.tml., tas tai tāds arī ir. (171a)
…