Prostitūcija ir profesija, kas pastāvējusi visos laikos un vienmēr ir tikusi nosodīta vai vismaz vērtēta ļoti zemu. Lai gan tā tiek uztverta kā nevēlama un izskaužama parādība, neskatoties uz visiem šķēršļiem, tā ir izrādījusies ļoti dzīvotspējīga un naudu nesoša lieta. Diemžēl tās sekas ir sabiedrībai nevēlamas: slimības, noziedzība. Pati par sevi, prostitūcija iet roku rokā ar alkoholismu, narkotikām, izvirtību. Jautājums par to, vai prostitūcija ir ētiska, vai nē, zināmā mērā atkarīgs arī no tā, kā sabiedrība uztver un izprot jēdzienu sekss. Vai tas ir kā kaut kas garīgs, svēts, grēcīgs, vai vienkārši fizioloģiska pamatvajadzība, nepieciešamība.
Seksam garīgā un attīstītā kopienā būtu jābūt divu cilvēku mīlestības apliecinājumam un pēctecības nodrošinātājam. Jūtas, emocijas un savstarpējās attiecības ir netveramas un garīgas lietas, tās pēc idejas nevar izmērīt, novērtēt naudas izteiksmē un nopirkt. Arī cilvēka ķermeņa un dzīves vērtība nav nosakāma. Tātad arī vīrieša un sievietes attiecību neatņemamai un dziļi personiskai sastāvdaļai nevajadzētu būt izsakāmai naudas izteiksmē. Taču tieši to ir panākusi prostitūcija – garīgais, dzīvais tiek ievietots nedzīvo un materiālo lietu kategorijā. Varbūt ir pavisam otrādi, un sekss no fiziskas, materiāli novērtējamas darbības ir pārvērsts par garīgu vērtību, mīlestības mākslu? Tā kā prostitūcija ir pastāvējusi jau no aizvēsturiskiem laikiem, kad cilvēku garīgā apziņa vēl bija pavisam neattīstīta, un sekss, iespējams, pastāvēja tikai kā fizisks vairošanās akts vai ķermeņa instinktu apmierināšanas līdzeklis, tā netika uztverta kā kaut kas īpaši neētisks. Prostitūciju uzskatīja par pakalpojumu, kas nepieciešams katrai cilvēku kopienai, tāpat kā medīšana, malkas vākšana vai zobu raušana. Tātad, rīcība, kas sākotnēji tikusi uzskatīta par praktisku labumu nesošu un ir tikusi atzīta par ētisku, attīstoties cilvēces kultūrai, prātam, ir kļuvusi par asu diskusiju objektu. Ļoti iespējams, ka mūsdienu cilvēkam vajadzētu būt tik garīgi un mentāli attīstītam, lai vairs nenodarbotos ar tamlīdzīgām aktivitātēm. Taču, bieži vien utopiskā nākotnes teorija nesaskan ar reālo situāciju. Gandrīz visas reliģijas ar kristietību priekšgalā, nosoda prostitūciju.
Ķermenis ir cilvēka eksistences vienīgais reālais pierādījums un līdzeklis. Bez sava ķermeņa cilvēks nevar pastāvēt šajā pasaulē – nav gara bez matērijas, nav matērijas bez gara. Tie abi ir nesaraujami saistīti un ir ciešā mijiedarbībā. Tādēļ ķermeni zināmā mērā varam skatīt nevis kā no gara pasaules izolētu objektu, bet gan kā paša gara neizbēgamu piedevu. Tādā gadījumā darbības ar ķermeni ir uzskatāmas par garīgu aktu. Tātad garīga akta mehanizēšana un šī procesa pārdošana tiek uzskatīta par neētisku rīcību?…
