Pasaules kultūras mantojumā viens no nozīmīgākajiem ir Senās Grieķijas un Senās Romas ieguldījums. Tas guvis nosaukumu „antīkā kultūra”. Renesanses humānisti par atdarināšanas un iedvesmošanās cienīgiem atzina tieši Senās Grieķijas un Romas gara darbus. Labākie antīkās kultūras sasniegumi, it īpaši literatūra, teātris, filozofija un māksla ir daudzējādi ietekmējusi arhitektus, komponistus, dzejniekus, dramaturgus, tēlniekus un gleznotājus ne tikai renesanses, bet arī vēlākos kultūras posmos.
Sengrieķu kultūra dalās periodos:
1.Homēra periods- 11.-8. gs.p.m.ē.
2.Arhaikas periods- 7.-6.gs.p.m.ē.
3.Klasikas periods-5.-4. gs.p.m.ē.
4.Hellēnisma periods-4.-1.gs. p.m.ē.
Homēra periods uzrāda nozīmīgus meklējumus valsts struktūru veidošanā. Šī posma jaunievedums ir polisu sākumi. „ Polisa ir grieķu kultūras iemiesojums.” Ar tās rašanos, uzplaukumu un krīzi visciešākā mērā saistīti visi galvenie kultūras procesi un notikumi.”Polisu dzīves veids veidoja priekšnoteikumus, lai pasaulē dzimtu filosofija. Grieķiskā dzīves kārtība pati stimulēja filosofijas attīstību.
Obligāti jāpiemin, ka grieķu māksla ir izteikti humāna. Grieķu mitaloģijā dieviem piemīt cilvēka āriene, cilvēka cienīgums un pat visas cilvēciskās vājības: viņi dusmojas, aizraujas, kļūdās,ķildojas, mīl, nīst, saudzē. Un tas viss neliedz viņiem kļut par varonīgiem, spēcīgiem un skaistiem. Nekādas cilvēciskas īpašības nav svešas viņu mītiskajiem varoņiem. Viņi ir cilvēki un pārcilvēki reizē. Bet cilvēciskā sākotne tā ir pats pamatu pamats.
Kad dažādu karu rezultātā grieķi guva uzvaru, tas deva viņiem lielu pašapziņu.…