Projekta darbs ir viena no mācību izziņas darbības formām. Projekta darbs ietver sevī vairākas metodes, piemēram, pārrunas, diskusijas, „prāta vētra”, laboratorijas darbi u.c. Projekta darbu var uzskatīt arī kā vienu no mācību metodēm, kas veido radošas darbības pieredzi, jo izteikti parāda, ko skolēni ir sapratuši, ko spēj un prot ar zināšanām darīt, ko un kā prot iegūt patstāvīgi strādājot.
1918.g. projektu metodi kā vienu no mācīšanās formām ieteica amerikāņu pedagoga Džona Djūija (John Dewey) līdzgaitnieks un sekotājs Viljams Kilpatriks (Wiljam H.Kilpatrick). Viņa ideju pamatā likts daudz no Dž. Djūija mācīšanās principiem:
Zināšanām jābūt lietderīgām;
Mācīšanai gan jābazējas uz pieredzi, gan arī jāveido pieredze;
Skolēnam pašam jāizvirza mērķis savam darbam;
Skolēnam jābūt aktīvam – „domāšana darbojoties”;
Mācību izejas punktam jābūt uzdevumos, ne pašā priekšmetā.
Tātad, skolēnam nav jāmācās kāds „tīrs” priekšmets (tikai bioloģija), bet gan izejot no konkrēta darba uzdevuma, kad skolēns strādā paša izvirzīta mērķa sasniegšanai. Līdz ar to jau vēsturiskā skatījumā projektu metode parasti prasa saskari vienlaicīgi ar vairākiem mācību priekšmetiem. Projekta darbs skolā nepieciešams, lai mācības kļūtu radošas, lai skolas darbs kļūtu interesentāks, daudzveidīgāks un ciešāk saistīts ar reālo dzīvi, skolēniem un sabiedrībai aktuālām problēmām. Šajā metodē būtiskākais ir nevis ko izzina (bezšaubām tam ir nozīme), bet galvenokārt tas, kā to izzinā, tātad process, darbība.
Visi šie principi, uz kuriem balstās projektu metode, saskatāmi latviešu metodiķu darbos. Par to varam lasīt „Dabas mācības metodikā”(1931.) J.Ģirupnieka domas skolēnu interešu veidošanos mācību darbā un skolēnu pašdarbību „Interesants darbs aizrauj darbā līdz arī pašu bērnu – sākas bērna pašdarbība, kur sakolotājs ārēji itkā paliek pie malas un lieks, bet faktiski v i s a m d a r b a m nemanot i e d v e š prieku, sparu un vadošo domu”. Autors arī norāda uz Amerikas skolu kustību par skolas mācīšanās apvienošanu ar ražojošu darbu un paredz, ka „agri vai vēlu arī mūsu skolās ar to būs jārēķinās”. Minot moderno metožu (laboratorijas, pētīšanas, projektu) pielietošanu, paredz skolēnu kā aktīvu, kustīgu, līdzi domājošu un līdzi runājošu darbinieku klasē un skolā. „Veidojot darba metodi, skolotājam vajadzēs paturēt atmiņā, ka bērns nemīl saraustītu mācības vielu, un katram savam darbam prasa n o t e i k t u m ē r ķ i.…
