Dažiem cilvēkiem nepārtraukti ir vajadzīgi norādījumi, dažiem nē, bet, runājot par datoriem, tad tiem visiem IR vajadzīgi norādījumi, ko darīt, kā darīt un cik ilgi darīt. Par laimi tiem absolūti nerūp, kāpēc darīt. Tas ir stingri jāzina cilvēkam, kas sagatavo datoram priekšrakstus jeb programmas. Šādus cilvēkus sauc par programmētājiem. Un būt par programmētāju ir kaut kas īpašs. Rakstīt programmas ir, kā radīt kaut ko jaunu. Jaunu nevis materiālā ziņā, bet gan vairāk garīgā, jo pēc tam, kad programma ir izveidota un pierakstīta datoram saprotamā valodā, tā sāk darboties — dzīvot. Tāpēc nav brīnums, ka daži programmētāji neapzināti pielīdzina sevi dievībai un kļūst iedomīgi un nepieejami. Piedodiet viņiem un pacentieties netiesāt pārāk bargi.
Pašos pamatos visi datori darbojas tikai ar elektrību un saprot tikai sprieguma atšķirību. Programmēšanas valodas ir domātas cilvēkiem, lai tiem būtu vieglāk izrīkot datoru. Dažādās programmēšanas valodas nenozīmē, ka datori darbojas dažādi. Tas nozīmē, ka programmētājs uzdevuma risināšanai ir izvēlējies vienu vai citu programmēšanas valodu.
Arī komandas un norādījumus datoram var dot ar 16-nieku skaitļiem. Šādu programmas pierakstu sauc par mašīnkodiem. Taču mašīnkodu programmēšana ir sarežģīta. Tāpēc cilvēki savas dzīves atvieglošanai izdomāja programmēšanas valodas.
Pirmais solis bija programmēšanas valoda Asemblers (no angļu valodas Assembler varētu tulkot kā “kopā lasītājs”). Asemblera valodā konkrēti mašīnkodi, kas pilda noteiktu funkciju, tika aizstāti ar komandām — pilniem vārdiem vai saīsinājumiem.
…
