Līdz ar lielāku Eiropas integrāciju, daudz nozīmīgāka kļūst arī pilsoņu attieksme un atbalsts šai integrācijai un ES institūcijām un politikai. Politiskie līderi darbojas jaunā stratēģiskā vidē, kurā ES līmeņa darbības ir arvien ciešāk saistītas ar vēlētāju preferencēm. Līdz ar to pilsoņu preferences par ES integrāciju un to izpratne ir noteicošā tālākas integrācijas un politisko konfliktu attīstībā un risināšanā ES politikā.1 Šo atbalstu ES un tās institūcijām var skaidrot gan teorētiski, gan empīriski ar dažādiem modeļiem un pieejām.
Ikvienam indivīdam ir sava uzskatu sistēma, viedoklis, vērības un intereses attiecībā uz politiskajiem procesiem, un šīs politiskās preferences pamatā rodas no vēsturiskām vai kulturālām identitātēm, tādām kā nacionalitāte, reliģija vai valoda. Šīs preferences arī rodas no ekonomiskajām interesēm, piemēram, vai konkrētā politika palielinās personas ienākumus. Protams, dažādiem indivīdiem un dažādām sociālām grupām ir dažādas preferences, kas rada neizbēgamus konfliktus politikas procesos.2
Konflikta modelis politikā apgalvo, ka politiskā dalīšanās rodas no kritiskiem apstākļiem politiskās sistēmas attīstībā. Piemēram, Eiropas demokrātiskā revolūcija 18.un19.gs sākumā radīja konfliktu starp valsti un baznīcu (rezultātā, starp liberāļiem un konservatīvajiem); industriālā revolūcija 19.gs sašķēla strādniekus un kapitāla turētājus (rezultātā, sociālistus un liberāļus/konservatīvos), kas pierāda vēsturisko konfliktu nozīmi mūsdienu politiskajās preferencēs. Izmantojot šo modeli, lai izprastu ES politikas sociālo pamatu, ES nodalāmi divi konflikti: nacionālais- teritoriālais un pārnacionālais-sociālekonomiskais. Pirmkārt, kopējas teritorijas, vēsturisko mītu, masu kultūras, likumīgo tiesību un pienākumu, un nacionālās ekonomikas kombinācija rada spēcīgu spēku individuālai piesaistei nacionālajai valstij. ES sabiedrība ir segmentēta līdz ar nacionālo sadalījumu, tātad ES dalībvalstu starpā, kur norisinās lielākā daļa individuālo sociālo savstarpējo mijiedarbību un pieredžu. …
