Priekšmets kā pasaules substance Traktātā.
Vitgenšteins Traktātu ievada ar striktu metafizisku ainu – „Pasaule ir faktu kopums” [2; 1.1], tādu faktu, kas gadās. Tālāk seko vispārināmus, ka faktu kopums ir visu faktu kopums, ieskaitot arī bez tiem, kas gadās arī tādus, kas negadās. Loģiskā telpā pasaule ir fakti, un tie ir sadalāmi un atdalāmi viens no otra, bet vienīgi kopā veido visu pasauli. Tāpat nav neviena tāda priekšmeta (Gegenstanden), telpiska vai laiciska, ko attiecīgi uzskatāmi varētu domāt ārpus laika vai telpas. Bet visi priekšmeti, kas ir domājami atrodas relācijā ar citiem priekšmetiem. Priekšmeta pazīšana ir iespējama vienīgi kā šī priekšmeta pazīšana visās tā parādīšanās iespējamības un relācijās lietu stāvokļos. Vitgenšteina uzsvars uz priekšmeta pazīšanu kā to, ka, „[l]ai pazītu kādu priekšmetu, man jāpazīst nevis tā ārējās, bet gan visas tā iekšējās īpašības” [2; 2.01231], norāda daba ir kaut kas iekšējs. Proti, priekšmeta daba ir kaut kas iekšējs pašam priekšmetam.
Priekšmets nevar tikt domāts, bez kāda no tās dabas īpašībām: krāsas, cietības, struktūras utt. Pasauli var domāt, kā kopumu, proti, kā telpu bez atsevišķu priekšmetu nodalīšanas, bet ne priekšmetu atrautu no telpas, līdz ar to priekšmetu, kam nebūtu piederības nevienai no pasaulēm. …