Oļiniete, Oļiņs. Tikpat plēsonīga un mantkārīga kā Prātnieks ir Oļiņiete, kas ar ti biedrojas savos tumšajos darījumos. Savu skaudīgo, egoistisko dabu un ieraušanās kāri viņa slēpj zem svētulības maskas. Vienmēr un visur viņa runā it kā dieva vārdā. „Man tā dieva mīlēšana ir vai iedzimta,” saka par sevi Oļiņiete „lai iemu kurp iedama, lai daru ko darīdama, bet dieva vārdu man vajag mutē.” Ar dieva vārdu mutēviņa padzen Lienu no Irbēniem, priecājas par tās nāvi un rīda ļaudis kapsētā. Oļiņietes tēlā autori, paši negribēdami, ir norāvuši masku svētulībai, parādījuši reliģijas patieso būtību ekspluatatoru sabiedrībā.
Tāpat kā Prātnieks, Oļiņiene vienmēr uzsver savu piederību pie saimnieku kārtas, atklāti nicina kalpus, kurus izdzen no agra rīta līdz vēlam vakaram.…