Pragmatisms kā filozofijas virziens radās un izveidojās Amerikas Savienotajās Valstīs 19. gs. 70. gados. Vārds pragmatisms radies no grieķu vārda, kas apzīmē „darbību,” „rīcību” un „nodarbošanos.” Pragmatisma dzīves stils ir optimistisks, uzņēmīgs, praktisks un daudzveidīgs. Pragmatisms – izvēles spēja. Pragmatisms grib uz zinātniski noskaidrotas un eksperimentālā pieredzē apstiprinātas domāšanas un valodas pamata dot atbildes konkrētai dzīves praksei. Pragmatiķi par galveno filozofijas jēdzienu uzskata pieredzi. To viņi saprot empīriski, t.i., kā visu, kas ar cilvēku notiek un ir noticis. Cilvēka uzdevums ir pielāgoties un izdzīvot pasaulē.
Pragmatisma dibinātājs ir Čārlzs Sānderss Pīrss (1839 - 1914), galvenie pragmatisma popularizētāji izglītotajās aprindās bija Viljams Džeimss (1842 - 1910) visvieglāk uztveramais un Džons Djūijs (1859 - 1952) visietekmīgākais. Džeimss un Djūijs izstrādāja intelektuālo problēmu atrisināšanas vai novērtēšanas metodi, abi dziļi apšaubīja tīri teorētiska intelektuālisma nozīmi.
Č. S. Pīrss pragmatisma pamattēzi formulē šādi: „Pārdomājam, kādas sekas, kam vispār varētu būt praktiska nozīme, pēc mūsu domām, varētu piemirst mūsu aplūkotajam objektam. Tad mūsu priekšstats par šām sekām ir mūsu jēdziena kopums par šo priekšmetu. ” Pragmatiķi paziņo, ka viņi izdarījuši „Kopernikam līdzīgu apvērsumu,” pilnīgu „rekonstrukciju filozofijā.” Viņi apgalvo, ka beidzot ir atraduši atslēgu filozofijas mūžseno jautājumu atrisināšanai, saprazdami, ka filozofisko problēmu jēga ir praktiskā attieksmē pret cilvēku dzīvi. Pēc pragmatistu apgalvojumiem, filozofijai jānodarbojas nevis ar „filozofu problēmām,” bet gan ar „cilvēku problēmām,” citiem vārdiem, ar cilvēku mērķiem un to sasniegšanas līdzekļiem; filozofija jāpārveido mūsu dzīvei izdevīgās interesēs. …
