Pragmatisms, kā filosofijas virziens rodas 19.gadsimta septiņdesmitajos gados Amerikas Savienotajās valstīs. To mēdz dēvēt par amerikāniskā dzīves stila idejisko pamatu – tik dziļi tas ir iesakņojies kultūras vērtību sistēmā. Vēsturiski pamatus tam ir licis I. Kants.
Pragmatisma virziens ASV aizsākās ar diviem rakstiem, kurus publicē Čārlzs Sānders Pīrss (1839-1914). Tajos apcerēts, kā padarīt skaidras mūsu idejas un nostiprināt ticējumus. Raksturīgi, ka sākumā šie darbi, kas lika pamatus filosofiskajam virzienam nemaz netika ievēroti. Tikai 19.gadsimta deviņdesmito gadu beigās Viljamss Džeimss (1842-1910) padara Pīrsa idejas saprotamas plašai publikai un pragmatisms sāk iegūt popularitāti. Vēl nozīmīgāku un plašāku skanējumu pragmatisma idejas gūst Džona Djūija (1859-1952) darbos par pedagoģijas, socioloģijas, ētikas, estētikas, loģikas un filosofijas vēstures jautājumiem.
Virziena nosaukumu “pragmatisms” ieviesa Č. Pīrss. Par izejas punktu savu folosofisko uzskatu veidošanai viņš izvēlējās Dekarta filosofijas kritisku izvērtējumu. Pīrss izvirza principiāli citu apziņas modeli: apziņa neizzina pasauli, netiecas to apgūt, bet gan ir saistīta ar psihiskiem procesiem, stāvokļiem, ticējumiem, aizspriedumiem ar visu cilvēka dzīvi.…
