Nenoliedami 19. gadsimta filozofijas virzieni lielā mērā veidojās uz iepriekšējo gadsimtu idejisko strāvojumu bāzes.
Sen – Simona sekretārs, franču filozofs Ogists Konts (August Comte) publicēdams no 1830. – 1842. g. darbu “Pozitīvās filozofijas kurss” aizsāka jaunu filozofijas virzienu, kam bija tālejoša nozīme vēstures zinātnē. Patiesībā tāpat kā Sv. Augustīnam arī O. Kontam darba sacerējuma panākumu atslēga slēpās nevis novitātē, bet gan sistēmā. Konts, pēc 20. gs. vēsturnieku domām, tikai sistematizēja jau kopš 17. gs. pastāvošās idejas,1 taču šī struktūra izrādījās tik pārliecinoša, ka no tās ietekmējās I. G. Fihte (Fichte), F. V. Šellings (Schelling), G. V. Hēgelis (Hegel) un pat A. Šopenhauers (Schopenhauer). Pozitīvisma filozofijas izveidošanās tiek uzskatīta par pret nostāju 18. gs. beigu un 19. gs. sākuma idealizētajai vēstures izpratnei. Tas bija mēģinājums pretnostatīt jau esošām filozofijas koncepciju nostādnēm tādu pasaules uztveri, kas balstītos uz pozitīviem zinātnes datiem un aptvertu gan dabu, gan sabiedrību.
Pozitīvisma filozofijā izdala 3 attīstības posmus:
1.19. gs. 30. – 70. g.: O. Konts, A. Littrē, P. Lafits, Francija; Dž. S. Mills, H. Spensers - Anglija,
2. 19. gs. 70. – 90. g.: Mahs, Avenāriuss, I. Tens (Ten), Š. V. Langluā, Š. Senoboss,
3.19. gs. / 20. gs. mija: neopozitīvisms: Vīnes pulciņš: Neirāts, Karnaps, Šliks, Franks; Vācija: Reinhenbahs, F. Krauzs; B. Rassels, A. Aiers.
I
Pozitīvisma filozofiju aizsākošais darbs, lai gan tika publicēts līdz 1842. gadam, ievērību uzreiz neguva. 1844. gadā klajā laistajā “Filozofijas leksikonā” Konts un viņa sacerējums vispār netika pieminēts.2 Pats Konts, gan to īpaši nepārdzīvoja, apgalvodams, ka: “diemžēl – mūsu dienās es vēl esmu vienīgais cilvēks, kas uztvēris jaunās mācības pamatprincipu un racionālo sistēmu.3” Kā tas nākas, ka jāpaiet pāris gadiem, lai atklātu sen esošo? Atbilde meklējama gan politikā, jo viens no faktoriem, kas ietekmēja pozitīvisma ideju jaunatklāsmi, bija 1848./ 49. gada revolūcijas, pēc kurām no jauna atdzima interese par vēstures virzības gaitu un to ietekmējošiem faktoriem, gan arī pašā darbā, kam bija smaga valoda un pārāk abstraktas idejas. Tāpēc Konta darbs izpelnījās kritiku arī autora idejisko sekotāju vidū (Spensers, Mills). O. Konta “Pozitīvās filozofijas kurss” nebūt nesniedza jaunas idejas, kā jau minēju, tad galvenā bija struktūra. Konts izmantoja Sen – Simona ideju par modernas sabiedrības reorganizēšanas nepieciešamību, kā arī paša darbā izmantojamo terminu “positif”, kas arī nāca no Konta bijušā darba kolēģa ideju pūra. Tirgo Konta darbā tiek iekļauts ar sabiedrības attīstības dalījumu 3 posmos, vienkārši tos pārdēvējot (Tirgo: pirmatnējā; vidējais laikmets; augstākais pakāpiens, - kad zinātnieki pirmajā vietā izvirza faktus un Konts: teoloģiskais laikmets; meta fiziskais; pozitīvisma t.i., nākotnes stāvoklis.…
