Laikmeta sprosti
Postmodernisms ienāk ar jaunu virzību, kas raksturojama ar objektīvas patiesības, metanaratīva, antropocentrisma, logocetrisma un citu iepriekš stabilu vērtību noliegumu. Kopumā rodas iespaids, ka laikmets savā ziņā nonācis attīstības „sprukās”, kur darbi ne vienmēr saskan ar vārdiem, vai pat tiecas realizēties diametrāli pretējos virzienos. Stabilā realitātes izjūta guvusi vispārības, pat virspusības raksturu, bet eksperimentēšana un izziņa apzināti un savā veidā tiek attālināta no nepieciešamo un realizējamo procesu saraksta. Tomēr, kā saredz pats Liotārs, atvirzīšanās no eksperimentēšanas vērsta uz saucieniem pēc kārtības, kā arī tiekšanos pēc vienotības un drošības. Taču šī atteikšanās no eksperimentēšanas loģiski paredz arī atteikšanos no avangarda un līdz ar to arī zināmas brīvības, kas sabiedrību un uzskatus novedusi pie sava veida fiziskās un garīgās dzīves patvaļas un neierobežotības. …