Kā jebkuriem citiem pārejas procesiem pasaulē (piemēram, Dienvideiropas un Latīņamerikas modeļiem), arī Centrālās un Austrumeiropas pārejas procesiem ir savi skaidrojošie modeļi arī teorētiskajā analīzes līmenī. Lai skaidrotu šos pārejas procesus, kas ietvēra režīmu maiņu, politiskās un ekonomiskās reformas- demokratizāciju un liberalizāciju, tiek izmantotas dažādas teorijas un teorētiskie skaidrojumi.
Viens no būtiskākajiem skaidrojumiem ir funkcionālistu teoriju izmantošana. Funkcionālistu teorijas agrāk uzsvēra, ka demokrātijai nepieciešami dažādi ekonomiski, sociāli un kulturāli priekšnoteikumi, pieņemot no modernizācijas teorijas centrālos ekonomiskās attīstības un sociālās mobilizācijas aspektus. Funkcionālistu viens no būtiskākajiem novērojumiem bija tāds, ka dažas sabiedrības nebija tik gatavas demokrātijai, kā citas, kas noveda pie šī vadošā uzskata, ka sociālekonomiskās attīstības līmenis bija noteicošs pārejas procesos. Modernizācija tika skatīta kā vērtību izmaiņas, kas nosvērās par labu demokratizācijai. No tā attīstījās politiski kulturālā funkcionālistu teorijas versija, uz ko pamatojoties, dažas politiskās kultūras ir demokrātijas nodibināšanu veicinošas, kamēr citas nē. Šīs teorijas ir kritizētas par savu deterministisko dabu un materiālo faktoru pārvērtēšanu. Taču tiek uzskatīts, ka arī 90-to gadu demokratizācijas vilnis ir pierādījis šo ekonomiskās attīstības un demokrātijas saistību, jo Centrālās un Austrumeiropas valstu pāreja apvienoja gan ekonomisko, gan politisko reformu līmeni un pievērsa lielāku uzmanību sociālekonomiskajiem apstākļiem un to saistībai ar politisko demokratizāciju. Taču tikmēr oriģinālās modernizācijas teorijas zināmā mērā atkāpās no kauzalitātes (ekonomiskā attīstība kā demokrātijas rašanās iemesls) un pievērsās vides nozīmei (ekonomiskā attīstība rada labvēlīgu vidi demokrātijai). Līdz ar to ekonomiskā attīstība vairs nebija obligāts demokrātijas priekšnoteikums, bet gan to veicinošs apstāklis.1
…
