Romas republikas vēsture aptver laika posmu no VI gs.p.m.ē. beigām līdz 27. g.p.m.ē., tas ir no etrusku dinastijas caru izdzīšanas 509. g.p.m.ē. līdz Romas impērijas rašanās laikam. Republikas teritorija nebija pastāvīga, tā pamazām paplašinājās līdz ar Romas valstiskuma attīstību.
Sākotnēji Roma ir parasta pilsēta – valsts, kas ietilpst Lacija valstu savienībā, pēc tam zem tās varas apvienojas visi Itālijas apgabali, Grieķija, Maķedonija, Spānija, Mazāzija, Gallija, daļa Ziemeļāfrikas, Sīrija. Republikas perioda beigās Romai bija pakļautas visas Vidusjūras zemes.
Republikas laikā romiešu kultūras veidošanā piedalījās ne tikai romieši, bet arī daudzas tiem pakļautās tautas, kuras atradās uz augstāka kultūras attīstības līmeņa.
Romas republikas periods – tas ir romiešu kultūras, tai skaitā arī arhitektūras rašanās laiks. Vietējās latīņu īpatnības un etrusku tradīcijas bija par pamatu romiešu kultūrai, kura arvien vairāk attīstījās iekaroto tautu kultūru ietekmē. Savu arhitektūras formu meklējumu un pilnveidošanās laikā, lai tās atbilstu romiešu dzīves veidam un valstiskajām vajadzībām, romieši pārņēma daudz ko no hellēņu un grieķu arhitektūras. Tika pārņemta un pārveidota orderu sistēma, teātru, tempļu, forumu, termu (pirtis) un dzīvojamo ēku būvmāksla, kā arī arhitektoniskā dekoru tehnika, skulptūras un gleznojumu motīvi.
Romiešu arhitektiem bija raksturīga drosmīga konstruktīvās domas attīstība, ātra celtniecības tehnikas pilnveidošana un augsts inženiertehniskā risinājuma līmenis. Par galveno celtniecības materiālu lietoja akmeni – dažādu veidu un krāsu. Tempļu, sabiedrisko ēku un dzīvojamo māju apdarei perioda beigās sāka izmantot balto marmoru gan vietējo, gan ievestu no Grieķijas. III gs.p.m.ē. parādījās romiešu betons, kas būvniecībā pavēra milzu iespējas. Betona tehnikas un arku – velvju konstrukciju apvienošana romiešu celtniecībai deva vēl neredzētas attīstības iespējas.
Vairākus gadsimtus pēc Romas valsts rašanās, tās pilsētas nepazina regulāru plānojumu. Tās tika būvētas stihiski, atbilstoši vietējam reljefam. Šai laikā pilsētu iedzīvotājiem galvenokārt rūpēja pilsētu aizsardzība un pašas nepieciešamākās labierīcības (ūdensapgāde un kanalizācija), bet racionāla teritorijas organizēšana palika otrajā plānā. Tādēļ pilsētbūvniecības pasākumi reducējās uz pilsētas sienu celšanu, kura ietvēra pilsētas laukumu, akveduktu (vaļējs ūdensvads) un kloākas (kanalizācijas notekgrāvis) izveidošanu.
Romas valsts pilsētbūvniecībā īpaša vieta bija Pompejiem, tā kā pilsēta, tā tika aizbērta ar vulkāniskajiem pelniem m.ē. 79. gada 24. augustā, tā labi saglabājusies un tajā var redzēt izcili pilnīgu priekšstatu ne tikai par pilsētas plānojumu un arhitektūru, bet arī par pilsētnieku dzīves veidu un viņu sadzīvi.
Pompeji dibināta VI gs.p.m.ē. To dibināja grieķi. Savas pastāvēšanas laikā Pompeji vairāku gadsimtu garumā daudzkārt pārgāja no grieķu valdījuma pie romiešiem un otrādi, līdz I gs.p.m.ē. beigās kļuva par romiešu pilsētu, iegūstot kolonijas pilsētas, kurā nomitināja ievērojumu daudzumu romiešu pārceļotāju. Ilgā pilsētas vēsture atstājusi savu iespaidu uz pilsētas arhitektūras ārējo veidolu, kurā sajauktas gan grieķu, gan romiešu arhitektūras iezīmes. Pilsētas vecākā daļa (DR), kura piekļaujas forumam, ir saglabājusi sākotnējo plānojumu ar līkām, šaurām ieliņām un nepareizas formas kvartāliem.…
