1.Politoloģija, tās būtība, objekts, priekšmets. Polit. loma vadītāja koncept. prasmju attīstīšanā.
Politoloģija ir zinātne, kas pēta sabiedrību kā sevi pārvaldošas sistēmas funkcionēšanu, tās mehānismus, to darbību nosakošos faktorus, institūtus un darbības formas, metodes, pretrunas un tendences. Politikas pētījuma objekts ir sabiedrība un valsts, tas kā valsts iedarbojas uz sabiedrību. Pētījuma priekšmets ir politika, politiskās attiecības un procesi. Politoloģijas būtība ir pasargāt sabiedrību no spontāna pašsairuma.Visi pārējie izvirzāmie mērķi, grupu interešu īstenošana ir iespējama vienīgi ar nosacījumu, ka saglabāsies pati sabiedrība. Politika nevar būt vērsta uz sabiedrības iznīcināšanu.
Galvenās pētniecības jomas ir – **taisnīguma problēma (=tāda sabiedrisko labumu sadales kārtība, kas konkrētajos apstākļos ir visu un katra attīstībai labvēlīgākā) un **varas problēma (=kā nokļūt pie varas, kā noturēt varu, varas stabilitāte, leģitimitāte). Politol. pamatnozares pēc priekšmeta: 1). politikas teorija 2). politiskie institūti, 3). partijas un sabiedr. organiz. 4). sabiedriskā doma 5). starptautiskās attiecības, 6). nacionālā un reģionālā politikas vēsture u.c.
2. Politoloģijas tradicionālie un jaunie pētīšanas virzieni, to raksturojums.
Politikas galvenās pētniecības jomas ir : **1.Taisnīguma problēma. Platons taisnīgumu uzskata ne tikai par atsevišķa pilsoņa laimes nosacījumu, bet arī kā valsts vienotības garantiju. Valsts pastāvēšanai ir vajadzīgi 3 sabiedrības slāņi = 1.zemnieki, amatnieki, tirgoņi; 2.kareivji jeb sargi;3 .sabiedrības pārvaldītāji, valdnieki. Platons secina, ka pastāv 4 sliktas valsts formas: 1)timokrātija- valda varaskārie, godkārīgie, 2)oligarhija- valda bagātie, 3)demokrātija- valda brīvo pilsoņu vairākums, 4)tirānija- brīvie pilsoņi ir pakļauti valdniekam. Sliktajām valsts formām Platons pretstata ideālo valsti, kas pēc būtības ir aristokrātiska. Platona valsts teorijā var saskatīt mūsdienu totalitārisma ideoloģijas aizsākums. **2.Varas problēma. Kā nokļūt pie varas? Kā noturēt varu? Varu izprot kā attiecības: vadīt - pakļauties. Šīs attiecības tiek izprastas kā “ejošas no augšas uz leju”. Vara izpaužas kā politiskas un utitlitāras (labums) attiecības starp vadītāju nu pakļautajiem. Ir dažādi varas izpausme veidi- likumdevējvara, tiesu vara, izpildvara u.c.
Nīče uz varas attiecībām skatās kā uz spēka attiecībām. Vara caurauž visas attiecības. Fuko vara nosaka to, kādas ir attiecības starp cilvēkiem. Izpaužas kā vīra vara pār sievu, vecāku pār bērniem un vienas šķiras vara pār otru. Fromms uzskata, ja indivīdam ir spēcīga personība, kas jūtas neapdraudēta, tad tas netiecas pēc varas pār citiem cilvēkiem. M.Vēbers izveido likumīgas varas klasifikāciju: 1)racionāli lojālais (legālais) varas tips - varas pamatā mērķracionāla rīcība un nešaubīga ticība, ka pastāvošā vara ir likumīga un vadītājiem ir likumīgas tiesības uzdot un pavēlēt. Tie pakļaujas likumam un normām nevis personai. 2)tradicionālais - varas pamatā ir tradicionāla rīcība un ticība tam, ka tradīcijas ir svētas un ka tie, kas varu ir ieguvuši saskaņā ar tradīciju, ir tiesīgi valdīt. 3)harismātiskais- varas pamatā ir ticība tam, ka līderis ir pārdabisks un svēts. Pakļaušanos rada pilsoniska ticība līderim. Šis varas tips ir autoritārs.
///Tradicionālie = taisnīguma un varas problēma; jaunie pētīšanas virzieni = ++varas institūciju pētīšana (izpildvara, tiesu vara, likumdevējvara), t.i. pēta pašu procesu; ++ pēta pašu politikas būtību, paveidus, demokrātijas paveidus, politiskās sistēmas (to uzvedību>> globālisms; pēc 11.sept. >> terorisma problēmas). [politiskās sistēmas =elementu kopums, kas atrodas noteiktā saistībā, un iedarbojoties uz vienu elementu, mēs varam prognozēt izmaiņas citos sistēmas elementos).…
