Demokrātisko režīmu triumfs Eiropā.
Pēc Pirmā pasaules kara Eiropā radās daudzas jaunas valstis un gan tajās, gan arī jau esošajās valstīs, tiesa gan ne visās, bet tomēr izveidojās demokrātiski režīmi.
Demokrātija izveidojās arī tādā lielā valstī kā Francija. 1919.gada vēlēšanās lielu balsu vairākumu saņēma konservatīvie, un tas tika uztverts kā balsojums par mieru un kārtību un par Francijas militārās varenības saglabāšanu. Francijas politiku vairs nenoteica autoritārais premjers Klemanso, bet gan Puankarē un Briāns. No 1924.-1926.g. pie varas bija kreisa valdība, taču tā bija pārāk sašķelta un 1926.gadā Puankarē atkal nāca pie varas. Valdībai piešķīra tiesības risināt saimnieciskās problēmas ar dekrētu palīdzību, un nākamie trīs gadi bija relatīva miera un labklājības laiks, kad mazinājās saspīlējums starpvalstu attiecībās un ievērojami uzlabojās saimnieciskā dzīve. Taču trīsdesmitajos gados vairs nebija atrodami spēcīgi līderi, kas vadītu valsti, jo Puankarē un Briāns bija jau veci. Pasaules ekonomiskā krīze Franciju skāra mazāk nekā citas valstis, jo rūpniecība un lauksaimniecība bija labā līdzsvarā. Tomēr arī Francijas politika nonāca strupceļā, lai gan tika mainīts kabinets pēc kabineta. 1933.gada rudenī ievērojamu politisku krīzi izraisīja Staviska lieta- Krievijas ebreju finansistam Staviskim bija draugi ietekmīgos amatos parlamentā, policijā un tiesā, un viņa nāve mīklainos apstākļos radīja sabiedrībā uzskatu, ka parlaments ir korumpēts. Vēlāk 1934.gada februārī labējie spēki mēģināja izdarīt apvērsumu, bet to novērsa, taču arī pēc tam labējie grupējumi Francijā pieņēmās spēkā. Francija sāka sadarboties ar sociālistiem, un pēc 1936.gada vēlēšanām tika sastādīta Tautas frontes valdība Blūma vadībā, taču iekšējās šķelšanās dēļ viņš pēc gada atkāpās.
…
