Laiks pēc 1. Pasaules kara un revolūcijas, kas notika Krievijā, kur tika nomainīts režīms, iezīmējās ar sociālisma uzplaukumu daudzās Rietumeiropas valstīs. Taču šis laiks ir zīmīgs arī ar to, kā attīstījās valstis pēc kara.
Francija karā laikā cieta milzīgus zaudējumus. Gan cilvēku, gan materiālie zaudējumi bija milzīgi. Francijas ziemeļi bija pilnīgi izpostīti, un tai bija sakrājies iekšējais parāds. Taču to, ka pie varas nāca konservatīvie, Francijas iedzīvotāji uztvēra, ka mira sākumu, un nākamajā desmitgadē Francijas politiku noteica Puankarē un Briāns. Tātad, var teikt, ka laiks starp 1920. un 1930. gadiem bija reletīvi mierīgs un arī Francijas saimnieciskais stāvoklis manāmi uzlabojās. Jāsaka, ka vēlāk, pēc 30. tajiem gadiem, Francijā, tāpat kā visā pasaulē ek9onomiskais stāvoklis kļuva sliktāks, jo sākās ekonmiskā krīze.
Savukārt Vācija, pēc piedzīvotā zaudējuma karā, bija gan morāli, gan finasiālui sagrauta, kas arī izraisīja tautas nemierus. Ķeizars atteicās no troņa, un Vācijā tika pasludināta republika, kā arī radīta jauna valdība, par kuras vadītāju kļuva labējais sociālists Ēberts. 1919. gadā tika ievēlēta Nacionālā sapulce, kuras uzdevums bija jaunradītajai republikai izstrādāt konstitūciju. Konstitūcijā bija noteikts, ka Vācija joprojām ir federācija, Reihstāgs tiek ievēlēts vispārējās vēlēšanās, prezidents arī tiek ievēlēts tiešās vēlēšanās, un prezidentam tiek piešķirtas plašas pilnvaras ārkārtējos gadījumos, un tieši Ērberts kļuva par Veimāras Republikas pirmo prezidentu. Jāmin, ka šī bija pirmā konstitūcijas visā Vācijas pastāvēšanās laikā. Taču jaunradītā republikā jau 1919. gadā sākās nemieri – galvenokārt Minhenē, taču nemieri tika apspiesti.…