Vācija būdama lielākā zaudētāja Pirmajā pasaules karā, pēc kara veica izmaiņas gan ārējā, gan iekšējā politikā. „Pēc dramatiskajiem 1923. gada krīzes notikumiem, pateicoties izdevīgajai iekšējo un ārējo faktoru sakritībai un mijiedarbībai, Vācijā apbrīnojami ātri sākās konsolidācijas process un soli pa solim tika salauzta pirmā pēckara gadu ārpolitiskā izolācija.”[1;51] Gan Eiropas starpvalstu gan atsevišķu valstu politikā norisinājās pārmaiņas. Vācu politiķi sāka notikumus, iespējas un robežas uztvert reālistiskāk. Arī uzvarētājlielvalstu attieksme un nostāja pakāpeniski mainījās. „iesākās atmosfēras maiņa starpvalstu attiecībās”.[1;51]
Pēc kara ne Vācija, ne PSRS nespēja realizēt plašu un aktīvu ārējo politiku. Lielbritānija pēc kara un pamiera noslēgšanas ar Vāciju bija tendēta risināt savas iekšējās problēmas, lietas- koloniālās, saimnieciskās un sociālās. „Atšķirībā no Lielbritānijas, Francijas politiskajos apsvērumos, plānos un aktivitātēs dominēja Vācijas problēma un saistībā ar to- centieni attiecībās ar Vāciju sasniegt un uzturēt maksimālu drošību.”[1;53] Beidzoties karam, un neapšaubāmi bija uzvarējusi Vāciju gan militāri, gan politiski. Taču Francija nejutās droša attiecībā pret Vāciju, jo tai bija „milzīgs kara un kara seku nopietni neskarts ekonomiskais potenciāls.”[1;54] Francija nejutās droša un pārliecināta, jo kara gaitā bija zaudēti ne tikai cilvēki, bet valsts bija ievērojami cietusi ekonomiski, bija zaudētas kultivējamās zemes, saimniecības un infrastruktūra izpostīta. Padomju Savienība, kurā valdīja nemieri un nebija stabilitātes, centās ieiet starpvalstu politikā un centās panākt starptautisku atzīšanu, normālu diplomātisko attiecību nodibināšanu, kā arī tirdzniecības sakaru izveidošanu. …
