20.gadsimtā vēsturiskā attīstība atkal mainīja politisko režīmu klasifikācijas pamatus. Staļinistiskās Krievijas, Fašistiskās Itālijas un Nacistiskās Vācijas rašanās starpkaru laikā radīja uzskatu, ka pasaules valstis ir iedalītas divu veidu režīmos- demokrātiskos un totalitāros. Aukstā kara laikā tika uzsākti jaunas, ideoloģiski bezpartejiskas režīmu klasifikācijas sistēmas meklējumi. Tas noveda pie tā sauktās „trīs pasauļu” tipoloģijas, kas politiski pasauli iedala trīs blokos: kapitālistiskā „pirmā pasaule”, komunistiskā „otrā pasaule” un „trešā pasaule”- attīstības stadijas pasaule. „Trīs pasauļu” tipoloģijai bija gan ekonomiska, gan ideoloģiska, gan politiska, gan arī stratēģiska dimensija un aspekti. Skatoties no ekonomiskās puses, industrializētās rietumu valstis bija „pirmās” , komunistiskās valstis šajā ražošanas un iedzīvotāju labklājības skatījumā bija „otrās” un mazāk attīstītās Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas valstis bija „trešās”, jo tās bija pilnībā ekonomiski atkarīgas no citām valstīm.
Pirmās un otrās pasaules valstis tika iedalītas arī pēc to ideoloģiskās konkurences. Pirmās pasaules režīmi praktizēja liberāli-demokrātisku politiku, balstītu uz sacensību un cīņu par varu ievēlētajā laikā. Otrās pasaules režīmi bija vienpartejiskas valstis, kurās dominēja komunistiskās partijas. Trešās pasaules režīmi pārsvarā bija autoritāri, valstis pārvaldīja tradicionālā monarhija, diktatori vai vienkārši armija. Šī trīs pasauļu klasifikācija lika pamatus divpolu jeb bipolārajai sistēmai un pasaules iekārtojumam, kurā ASV- dominējošā rietumos, sadūrās ar PSRS- dominējošo austrumos. Šis sadalījums balstījās uz divām konfrontējošām militārām nometnēm- NATO un Varšavas pakts. Nereti tieši trešās pasaules valstis bija gan kaujas lauks, gan arī strīda objekts, par kuru norisinājās šī ģeopolitiskā cīņa. …