Ideoloģijas nozīme
Kad tiek diskutēts par politiskajām idejām, tās parasti tiek sagrupētas kopā ideoloģijās. Grāmatā “Politika un ideoloģijas” Martins Seligers definē ideoloģiju kā ideju kopumu, ko cilvēki apgalvo, izskaidro un apstiprina kā organizētas sociālas darbības līdzekļus, neatkarīgi no tā, kurš mērķir ir saglabāts, izlabots, iznīdēts vai pārveidots, lai iegūtu sociālo pakāpi. Citas ideoloģijas kā, piemēram, komunisms, fašisms un anarhisms aizstāv revolūciju neveiksmes un aizvietošanas par sociālo pakāpi sev. Ļoti atšķirīgas nozīmes ideoloģija ir guvusi starp marksistiem un liberāļiem. Ideoloģija ir tikusi pieminēta arī negatīvā nozīmē liberāļu rakstos, kā piemēram Karla Popera un Daniela Bella rakstos.
Liberālisms. XIX gadsimtā klasiskais tas kļuva par valdošo sabiedriskās domas virzienu Rietumeiropā un ASV, taču jau gadsimta beigās to sāka apdraudēt dažādu virzienu kolektīvisma idejas, kuru galējas izpausmes guva iemiesojumu XX gadsimta totalitārajās diktatūrās. Līdz ar to totalitārisma krīzi un sabrukumu pasaulē, pēdējos gadu desmitos pieaug interese par klasisko liberālismu, kurš pārdzīvo savu renesansi. Liberālisma būtība ir tā, ka dominējošā loma sabiedrībā ir personu ekonomiskajai brīvībai, t.sk. arī individuālu personu, tomēr galvenokārt, protams, lielo biznesa korporāciju ekonomiskajai brīvībai. ES būtībā ir kapitāla savienība, nevis politiska savienība. Liberālisms dažādos attīstības posmos būtiski mainīja sastāvdaļas, reaģējot uz aktuāliem politiskiem procesiem. Klasiskais liberālisms balstās pamatpostulātā - ideju un politiskas prakses attīstība ir brīva no šauru grupu, kārtu, šķiru interesēm. Liberālismā absolūta vērtība ir indivīda brīvība, attīstība un visu indivīdu vienlīdzība likumu priekšā. Visi procesi, kas notiek valstī, pirmkārt, tiek vērtēti no indivīda interešu pozīcijas. Liberālisms ir cieši saistīts ar cilvēka progresa filozofiju, ar individuālismu un personības attīstību. Ekonomikas jomā liberālisma teorētiķi prasa strauji samazināt valsts kontroli un ietekmi, kā arī paplašināt privāto ekonomisko telpu. Viens no liberālisma pamatprincipiem politikā ir atteikšanās no vēlmes realizēt vienas grupas intereses uz citu rēķina. Galvenais liberālisma ienaidnieks ir privilēģiju pārākums pār vispārēju interešu realizāciju. Liberālas partijas izmanto vairākus līdzekļus, lai cīnītos pret šauru grupu dominanti, izmantojot cīņai pret privilēģijām intelektu, brīvas diskusijas un indivīda vērtību.
Ir trīs ideoloģijas veidi: konservatīvisms, kas savas vērtības meklē pagātnē, liberālisms un sociālisms, kas redz šīs vērtības nākotnē un cenšas tās tuvināt dažādiem līdzekļiem.
Ideoloģija kā sabiedrības kultūras un politiskās orientācijas modeļi nav konstanti savās formās un izpausmēs. Tie ir tikai sabiedrības sociālekonomiskās attīstības mainīgie, kuri ir akcentējami un interpretējami konkrētās vēsturiskās paradigmas ietvaros.
Konservatīvisms. Naidīgums pret jauno, progresīvo, cenšanās saglabāt, atjaunot ko novecojušu. Izteikts konservatīvisms nav kavējis biroju iet līdzi laika prasībām, ko noteica Latvijas strauji augošā ekonomiskā aktivitāte un pievienošanās Eiropas Savienībai. Straujā izaugsme pēdējos gados vispirms ir saistāma ar vēlmi būt pirmajiem un labākajiem. Un ne tikai Latvijā. Vācu intelektuālā kapitāla mērķtiecīga un pārdomāta piesaistīšana lietu analīzē un vešanā padara biroja pakalpojumus par patiešām ekskluzīvu piedāvājumu plašai klientūrai visos iespējamos gan tiesību, gan praktiskā biznesa virzienos. Vienlaikus ir garantēta saņemamo pakalpojumu kvalitāte un atbilstība visaugstākajiem starptautiskajiem standartiem.
Sociālisms ir politiska un ekonomiska mācība, kuras pamatā ir nostādne, ka jāizveido tāda iekārta, kur ražošanas līdzekļi būtu sabiedriskais īpašums un notiktu virzība uz pilnīgu sociālo vienlīdzību; centieni šādu iekārt radīt. Tas solīja piepildīt mūsu cerības pēc racionālākas , taisnīgākas pasaules. Un tad nāca šī grāmata. Mūsu cerības tika sagrautas. " Sociālisms " pateica mums, ka mēs esam meklējuši uzlabošanos nepareizā virzienā.
Nacionālisms ir patriotiskas jūtas, uzskati, nacionālā pašapziņa, nacionālās neatkarības ideoloģija un politika, ideoloģija un politika, kas uzsver kādas nācijas pārākumu par citām nācijām un tautām. Nacionālisms nāciju atzīst par saglabājamu un kopjamu vērtību. Tas paredz iecietību un sapratni. Nacionālists vēlas baudīt savu valodu, savu kultūru, vēlas būt drošs par tās nākotni un par savām tiesībām saimniekot tēvzemē. Taču, ja šīs pamatvajadzības netiek nodrošinātas, indivīds meklē citus jau daudz radikālākus ceļus sevis izpaušanai. Nacionālisms raksturīgs ar veselīgu savas tautas un tās kultūras vērtības apziņu, reālu darbu tautas attīstības labā, savukārt nacisma ideoloģijas kodols ir uzkundzēšanās citām tautām, pamatojot to ar dažādām izdomātām pārākuma koncepcijām. Nacisms savā būtībā ir imperiālisma paveids un no nacionālisma atšķiras tikpat būtiski, kā vērtību pārdalīšanas process atšķiras no pašas vērtību radīšanas.
…
