Daļu socializācijas procesu veido tādi aģenti, kā ģimene, izglītība, reliģija, masu mēdija, valdība. Ģimenē jau kopš agras bērnības tiek ieaudzināta primārā saprašana par sociālo vidi, mācoties no pieaugušo pieredzes. Izglītība ietver sevī lielu daļu socializācija procesa, baznīca savukārt gremdējas dziļā pagātnē, uzsverot tās nozīmīgumu, tomēr vislielākā ietekme ir masu mēdijiem – televīzijai, radio, avīzēm, kas apgādā ar informāciju lielu daļu auditorijas. Bieži tā izplata informāciju ar nolūku, ietekmēt sabiedrības viedokli, stimulēt politiskās darbības. Masu mēdiji nereti manipulē ar cilvēkiem.
Strukturālā nelīdzsvarotībā modernajā sabiedrībā var izraisīt grūtības leģitimitātes uzturēšanā un saglabāšanā. No vienas puses leģitimitātes krīzes var rasties no sociālā un ekonomiskā spiediena iejaukšanās suverēno valstu lietās, ko izraisa demokrātija, bet no otras puses, krīzi var izraisīt tirgus ekonomikas vajadzība pēc firmas, cenu stabilitātes un stimula.
Demokrātisma ideālam vistuvākā ir līdzdalības kultūra, un tā ir ļoti nepieciešama valdības darbam. Demokrātiskā stabilitāte iespējama, ja tās pamatā ir politiskā kultūra, kurai raksturīga iedzīvotāju pasivitāte un aktivitāte. Autores uzskata, ka vistuvāk pilsoņu kultūrai bija Lielbritānija (1963), kurā tika apvienota gan līdzdalības, gan temata kultūra, līdz ar to, kamēr briti uzskatīja, ka viņi spēj ietekmēt valdību, tajā pašā laikā tie bija gatavi paklausīt varai.
Tomēr pilsoņu politikas pieeja, pētot politiskās vērtības, tika daudz kritizēta un apšaubīta.
…