Pareiza un objektīva politiska domāšana un uzskati nerodas no zila gaisa, tie tiek iegūti caur mācīšanos un izmantojot savu sociālo pieredzi. Šo te procesu, caur kuru viss tas notiek sauc par politisko socializāciju. Sabiedrība spēj iemācīties par politiku visai dažādos veidos – no medijiem, otri lasa politikas grāmatas un teorētiskās nostādnes, citi – piedaloties politiskajos procesos. Bet, protams, īstenībā tas viss nemaz nav tik vienkārši. Politiskā socializācija ir atkarīga arī no šī subjekta politiskās kultūras, politiskās attīstības, kā arī cik efektīvi viņš spēj darboties politiskajos procesos. Kam tad ir vajadzīga šī politiskā socializācija? Bet kur tad sabiedrība nonāks, ja tādas nebūs. Tam seko tas, ka, kopš cilvēce no agras bērnības attīstās kā politiski domājoši, viņiem jāpilnveido politiskās spējas, lai piedalītos vissarežģītākajā cilvēku izveidotajā savienībā – valstī.1
Politiskās socializācijas aģenti ir ģimene, izglītība, reliģija, plašsaziņas līdzekļi un valdība.2 Aģenti ir saprotami kā tie, kas palīdz darboties un attīstīties subjektam politiskās socializācijas procesā. Ģimene tiek raksturota kā primārais socializēšanas aģents, kas jau no bērnības attīsta individualitāti, politiskās domāšanas spējas. Savā ziņā ietekme šajā jomā ir arī vecākiem, to politiskai domāšanai, jo jau no bērnības mēs bieži vien tiekam ieaudzināti vai nu kā konservatīvisma piekritēji vai kā liberālisma piekritēji. Protams, tas nenozīmē, ka uzskati nevar mainīties. …
