Izpratne par politiku sāk veidoties Senajā Grieķijā, kur cilvēki analizēja notiekošo un nāca klajā ar savām idejām par pārvaldes sistēmu (attīstās diplomātija un alianses). Platons (428-348) ir pirmais, kas politiskos notikums sāk analizēt, viņu interesē ideja, radot timokrātijas (ideālā valsts), oligarhijas, demokrātijas, tirānijas tipoloģijas (galējais/sliktākais timokrātijas atvasinājums) un totalitārisma pamatus. Aristotelis papildina ar monarhijas un aristokrātijas iekārtām, oligarhiju skaidro kā bagāto varu, demokrātiju – nabago. Abu skolas kalpo par pamatu lielākajai daļai visu nākamo politikas pētnieku. Hellēnisma periodā attīstās individuālisms un kosmopolītisms. Stoicismā tiek uzsvērta cilvēka gribas brīvība un pienākums. Vēlāk Platona un Aristoteļa idejas tika piemērotas Romai, apvienojot ar katoļu baznīcu. Šajā laikā uzmanība tiek pievērsta morālei. Viduslaikos politikas attīstība ir kristietības virzienā, tas ir lielākais pastāvošais varas orgāns. Sv.Akvīnas Toma jauktā sistēma (Venēcijā – monarhs, aristokrātisks senāts un demokrātiskais koncils), viņš uzsver uz vienoības principu. Renesanses laikā reformācija, baznīcai vairāk nepieder liela vara. …