1. K. Popers lieto divus dažādus ar vēsturi saistītus terminus, tie ir „Historicisms” un „Vēsturiskums”.
Par „Historicismu” viņš sauc dažādos filozofiskos paredzējumus par sabiedrības pārvaldes formu nākotnes iespējamo attīstību, kas ir balstīta uz dabiskās vēsturiskās attīstības gaitu. Tā no šo filozofiju autoru puses tiek pamatota ar to, ka pasaule un civilizācija nestāv uz vietas, bet nepārtraukti mainās un iziet dažādus savas attīstības posmus. Tie sākotnēji ir bijuši saistīti ar dzīvošanu ciltīs, noslēgtā sabiedrībā, bet laikam ejot veidojusies atvērtā sabiedrība ar savām pārvaldes formām, piemēram demokrātiju.
Tiktāl vēl Popers pret to asi neiebilst, bet vēršas pret tam sekojošo nākotnes pārvaldes formu paredzēšanu, kas tiecas demokrātiju norakstīt, kā savu attīstības posmu izgājušu, un tās vietā paredz nenovēršamu totalitārisma atnākšanu.
Turpretī par „Vēsturiskumu” Popers sauc skatīšanos uz lietām vēsturiski un pieņemt tās tādas kā tās ir – kā pakāpenisku attīstību soli pa solim.
Popers nevēršas pret „vēsturiskumu”, bet ļoti asi kritizē „historicismu”, jo pēc viņa domām šāda filozofu un citu intelektuāļu nākotnes formu paredzēšana, kā likumsakarīgu un nenovēršamu, grauj sabiedrības vēsturiskās attīstības dabisko gaitu. Tam par iemeslu ir cilvēku akla ticība šiem filozofiem un necenšanās pretoties totalitārismam, jo tas tiek pasniegts, kā civilizētās sabiedrības nākamais nenovēršamais attīstības solis.…
