Aristotelis apgalvo, ka cilvēks pēc savas dabas politisks dzīvnieks. Pašsaglabāšanās nolūkos ir jāapvienojas valdošajam un valdāmajam. Attiecīgi saskarsme, kas dabiskā veidā radās, lai nodrošinātu ikdienas vajadzības, savā būtībā ir ģimene. Saskarsme, kur iesaistītas vairākas ģimenes un kuras mērķis ir ne tikai īstermiņa vajadzību nodrošināšana, pēc Aristoteļa ir jāsaprot kā apmetne, tādejādi apmetne ir kā ģimeņu kolonija. Sabiedrību, kas sastāv no vairākām apmetnēm, var uzskatīt par valsti, kas ir radusies dzīvības nepieciešamību dēļ, taču eksistē, lai sasniegtu labklājību. No tā izriet, ka jebkura valsts ir dabiskā procesa rezultāts līdzīgi kā pirmatnējās apmetnes, vienlaicīgi esot pirmatnējo apmetņu attīstības posma noslēgums. Valsts ir pārāka par ģimeni un pār katru atsevišķu cilvēku, tāpat kā vesels ir pārāks pār tā daļu. Atsevišķs cilvēks, kas neizjūt vajadzību pēc saskarsmes, vairs nav valsts elements jeb daļa, kļūstot vai nu par dzīvnieku vai arī dievu. Savukārt valsts vīrs daļēji valda, daļēji pakļaujas pamatojoties uz attiecīgo zinātni – politiku.
Pēc Aristoteļa domām, visiem cilvēkiem ir iedzimta tieksme pēc valstiskas saskarsmes, un cilvēks, kas izvēlas dzīvot ārpus likuma un tiesībām, ir kritis viszemāk. Taisnības jēdziens ir saistīts ar priekšstatu par valsti, tādēļ ka tiesības, kas kalpo kā mērītājs taisnībai, ir politiskās saskarsmes regulējošā norma. Aristotelis atzīmē, ka „tikumība var, tā kā sabiedrība nodrošina tam labvēlīgu augsni, līdz zināmai robežai novest arī līdz vardarbībai”.
Aristotelis uzskata, ka daļa cilvēku pēc dabas ir brīvi, bet citi – vergi, un pēdējiem būt par vergiem ir lietderīgi un taisnīgi, jo tas, ko vergam ir jāmāk izpildīt, kungam ir jāmāk pavēlēt. Kamēr vergi ir domāti tam, lai strādātu fizisku darbu, kam pēc dabas viņi ir piemēroti, kungi viņus pārvalda un nodarbojas ar politiku un filozofiju.
K.Mileta mēģina pierādīt, ka dzimuma kategorija atspoguļo un nostāda cilvēka statusu, vienlaicīgi nesot politisku zemtekstu.…