Vienpartijas sistēma. Pastāv viena spēcīga partija, bet citas – potenciāli konkurējošās – partijas ir izslēgtas no politiskā procesa ar konstitucionāliem vai politiskiem paņēmieniem; Vienīgā partija kontrolē visas dzīves sfēras un nereti dublē izpildinstitūciju darbību; Veidojas priviliģēta partijas nomenklatūra, ar kuras starpniecību tiek nodrošināta partijas kontrole; Partija ir labi attīstīta organizatoriski
Dominējošās partijas sistēma. Pastāv brīva partiju konkurence, taču viena no partijām ilgākā laika posmā ir ievērojami populārāka un spēcīgāka par citām; Dominējošās partijas iekšējā sadrumstalotība un frakcionārisms; Stabils un prognozējams vēlēšanu iznākums; Dominējošās partijas vāja politiskā atbildība, korupcijas un neefektivitātes draudi
Divpartiju sistēma. Kaut gan var pastāvēt arī vairākas nelielas partijas, tikai divām lielām partijām ir reālas izredzes iegūt tik vērienīgu vēlētāju atbalstu, lai kontrolētu valsts pārvaldi; Parasti pie varas atrodas viena politiskā partija, un koalīcijas ir ļoti reta parādība; Pie varas esošās partijas periodiski nomaina viena otru; Vēlētājiem ir viegli izvēlēties sev tuvāko partiju un arī noteikt partiju atbildību par to rīcību, tomēr pilsoņu izvēles iespējas ir šauras; Abas partijas ir ideoloģiski mēreni orientētas, taču var pastāvēt sīkas galēji orientētas politiskās organizācijas; Augsta valdības stabilitāte (parlamentārās sistēmās)
Daudzpartiju sistēma. Reāla politiskā konkurence starp vairāk nekā divām nozīmīgām partijām; Koalīciju valdības, kas uzlabo valdības darba iekšējo uzraudzību, bet padara politisko atbildību visai izplūdušu; Koalīciju izveide var būt ilgstoša un valsts funkcionēšanu kavējoša; Mazāk stabilu valdību draudi; Lielāka ideoloģiskā daudzveidība, bet antisistēmas partiju draudi
Politoloģija ir sistemātiska politikas izpēte, izmantojot zinātniskas pamatotas un empīriski sakņotas metodes. Izveidojas 19.gadsimta vidū Lielbritānijas, Francijas un ASV akadēmiskajā vidē.
…