1. Politikas jēdziens un būtība.
Politika – no grieķu val. ”polis” – pilsētvalsts.
P. ir nodarbošanās ar valsts ( sabiedrības) pārvaldi, kas pēc sava satura nav nekas cits kā sabiedrības un sabiedrisko procesu pārvaldīšana, mērķtiecīga un efektīva to ietekmēšana.
P. galvenais uzdevums ir nodrošināt sabiedrības kā cilvēku pašatražošanās nosacījuma funkcionēšanu, pasargāt to no sairuma sabiedrības locekļu pretrunīgu interešu sadursmju rezultātā. Politika ietver dažādus elementus- valsti, sociālo grupu interese, konfliktu risinājumus, varu un daudz ko citu, ko vispirms mēdz pamanīt politikā. Atsevišķos gadījumos tā var īstenoties bez kāda no šiem elementiem vai pat bez vairākiem no tiem. Tātad, tie ir svarīgi, bet nav būtiski, t.i. tādi, bez kuriem politika zaudē savu būtību. Nodarbodamies ar politiku, cilvēki pārvalda sabiedrību, regulē procesus tajā. Sabiedrisko procesu pārvaldīšana ir pats plašākais politikas apzīmējums. Ar pārvaldīšanu saprot mērķtiecīgu un efektīvu kāda priekšmeta ietekmēšanu.
Politika –Sociālo grupu un citu slāņu, kurus pārstāv noteiktas valstiskas organizācijas, darbība, lai realizētu kopīgas intereses un kolektīvus mērķus.
2. Politikas zinātne un politoloģija.
PZ ir zinātne, kas pēta sabiedrību kā sevis pārvaldošas sistēmas funkcionēšanu, tās mehānismus, to darbību nosakošos faktorus, institūtus, to darbības formas, metodes, pretrunas un tendences. Politisko dzīvi pēta:
1.Politiskā socioloģija – pēta savstarpēju mijiedarbību starp sabiedrisko iekārtu un politiskajām institūcijām, izmantojot socioloģijas metodes – aptaujas, statistiskie pētījumi, intervijas.
2.Politiskā psiholoģija – pēta indivīda vai grupas uzvedību politiskajā procesā – cilvēka motivāciju cilvēka priholoģiju
3.Politiskā vēsture- pēta politisko uzskatu un institūtu vēsturi, kas eksistējuši dažādos laika periodos.
4.Politiskā ģeogrāfija – pēta kā ģeogrāfiskie faktori ietekmē valsts iekšējo un ārējo politisko dzīvi – izvietojums, atrašanās vieta, dabas resursi, kur atrodas ekonomiski stratēģiski dabas resursi, valsts teritorijas platība.
5.Politoloģija – politikas zinātne, kas pēta politiku no tās dabas un iekšējo likumsakarību skata punkta , pēta pašu politikas procesa būtību. Pirmsākumi – senajā Grieķijā – no filozofiskā skata punkta.
Politoloģijas funkcijas:
1.izglītojošā funkcija –izglīto cilvēkus par konkrētām lietām, tas mazina manipulācijas iespējas ar cilvēkiem
2.prognozējošā funkcija – ja ir zināšanas, attiecīgi var veikt prognozes,
3.normatīvi – instrumentālā funkcija – tiek definētas dažādas normas, jēdzieni, kas pēc tam tiek izmantoti citās sadzīves jomās.
3. Politoloģijas pamatnozares ( UNESCO, 1948)
Pamtnozares pēc UNESCO 1948.g. politologu ekspertu vērtējuma:
1.Politikas teorija jeb politiskās domas vēsture,
2.Politiskie institūti –pakļauj valdības un pašvaldības iestāžu pētīšanu, kā arī to sociālo spēku pētniecību, kas šīs iestādes un organizācijas veido– valstiskas nozīmes institūti -galvenie varas atzari (tiesu vara, izpildvara), lokālie institūti ( pašvaldības)
3.Partijas un sabiedriskās organizācijas jeb spiediena grupas. (veido valsts varas politiku) – pēta politiskās partijas, to mērķi, perspektīvas, izredzes.…
