Ekonomija un sabiedrība
Sabiedrības ekonomija ir sistēma, saimniecības vadīšana, racionāla materiālo vērtību, naudas līdzekļu u.c. izmantošana; šīs darbības rezultāts.
Ekonomisko sistēmu salīdzināšana
Trīs pasaulē izveidotas galvenās ekonomisko sistēmu nozares ir kapitālisms, sociālisms un komunisms.
Kapitālisms – ir politiska, sociāla un ekonomiska sistēma, kuras pamatā ir ražošanas līdzekļu privātīpašums un kurā preču ražošana un sadale atkarīga no privātkapitāla investīcijām un peļņas interesēm.
Sociālisms – politiska un ekonomiska mācība, kuras pamatā ir nostādne, ka jāizveido tāda iekārta, kur galvenie ražošanas līdzekļi būtu sabiedriskā īpašumā, visa sabiedrība kontrolētu produktu sadali un maiņu un notiktu virzība uz pilnīgu sociālo vienlīdzību. Modernais sociālisms ir radies saskaņā ar Kārļa Marksa uzskatiem.
Komunisms – dažreiz ir aprakstīts tāpat kā sociālisms, tā skaidrākajā formā. Tā ir politiskā teorija, kuras pamatā ir K.Marksa izstrādātā mācība, ka līdzšinējo vēsturi virza šķiru cīņa, bet nākotnē valdīs bezšķiru sabiedrība, kur ražošanas līdzekļi piederēs visiem kopīgi, sabiedrības locekļi būs vienlīdzīgi.
Globālās ekonomijas pārveidošana
Jēdziens – globālā ekonomija apliecina, ka visas ekonomijas dimensijas tagad šķērso nacionālās robežas, iekļaujot kapitālieguldījumus, ražošanu, vadīšanu, tirdzniecību, darbu, informāciju un tehnoloģijas. Globālā ekonomija saista miljoniem amerikāņu dzīves, lai gūtu pieredzi no citiem cilvēkiem viscaur pasaulē. Globālajā ekonomijā pētniecība un vadīšana ir kontrolētas caur daudz attīstītākām valstīm. Globālās ekonomijas attīstība ir daļa no ekonomiskās rekonstrukcijas plašā procesa. Termins ekonomiskā rekonstrukcija attiecas uz mūsdienu pārveidošanu darba pamata struktūrā, kas vienmēr pārveido darbavietas. Šis process ietver darbavietas sastāva pārveidošanu, deindustrializāciju, tehnisko uzlabojumu lietošanu un globālās ekonomijas attīstību.
Deindustrializācija. Termins deindustrializācija attiecas uz pāreju no pārsvarā esošo labumu izgatavošanas ekonomijas līdz nodrošinātiem dienestiem. To visvieglāk novērot ir skatoties uz darba daudzuma samazināšanos rūpniecības sektoros. Tagad vairākums ir nodarbināts tā sauktajos apkalpojošajos servisos. Apkalpojošie servisi ietver divas apakšvienības: piegādes serviss un informācijas tehnoloģijas. Apkalpojošais serviss sastāv no zema atalgojuma un nekvalificētiem darbiem un nodarbina lielākoties sievietes un cittautiešus. Darba tirgū deindustrializācijas pieredze ir pieaugošs darbs profesionālajā un administratīvajā lomā.
Tehnoloģiju pārveidošana. Savienojot ar deindustrializāciju, ātri mainīgās un attīstītākās tehnoloģijas ievieš galvenās pārmaiņas darba jomā, ietverot to, kā tas ir organizēts, kas to dara un cik tas maksā. Viens no ietekmīgākajiem tehnoloģiskajiem atklājumiem divdesmitajā gadsimtā ir ērtais personālais dators – pusvadītājs. Datortehnoloģijas sāka ieņemt nozīmīgu lomu cilvēku darbā un dzīvē tikai dažus gadus atpakaļ. Pieaugošā paļāvība straujajā elektronikas augšupejā ir elektroniskajiem uzņēmumiem. Termins nosūtīšana atpakaļ uz ofisiem ir dažādās industrijās, kā, piemēram, aviokompānijās, telefonu kompānijās, pastā, visur, kur dienā simtiem vai tūkstošiem reižu tiek izmantotas darījumu kārtošanas.
Automatizācija – process, ar kuru cilvēka darbs tiek darīts ar mašīnām (tehniku) – likvidē daudz atkārtojošos un nogurdinošos uzdevumus, un tādējādi ir iespējams strauji izplatīt informāciju un tai piekļūt.
…
