14. Mūsdienu demokrātisko režīmu iedalījums. Birokrātisma būtība; tendences un procesi Latvijā
Politisku sistēmu var uzskatīt par demokrātisku, ja tā dod iespēju brīvai politiskai izvēlei un tajā funkcionē pamatbrīvības. Liberālā demokrātija - sistēma, kurā individuālām cilvēka tiesībām tiek dota konstitucionāla aizsardzība pret vairākumu.
Elitārā demokrātija- ekspertu vara, ikdienā pilsoņa loma beidzas pēc vēlēšanām, kad tiek ar balsošanas palīdzību nomainīta politiskā elite. Pārvaldīšana ar birokrātijas palīdzību ir birokrātisks pārvaldes veids – birokrātisms. Birokrātisms parasti rada birokrātisku lietvedību. Birokrātiskas pārvaldes veids parasti ir birokrātiskas lietvedības cēlonis. Lai nostiprinātu savu varu birokrātija cenšas paplašināt pārvaldes aparātu, izveidojot to par visaptverošu, maksimāli centralizētu sistēmu. Tā visādā veidā cenšas atbrīvoties no jebkādas kontroles. Ikviena sabiedrība lieto visdažādākos līdzekļus, lai iegrožotu birokrātijas visspēcību un pārmērīgo patstāvību. Ikdienā ar vārdiem birokrātija un birokrāts mēdz negatīvi raksturot darba stilu. Taču šie vārdi kā zinātniski termini apzīmē nepieciešamu parādību, bez kā sabiedrība nespētu normāli funkcionēt un attīstīties.
15. Starptautisko attiecību galvenās teorijas, to salīdzinājums
Reālisms - koncepcija balstās uz priekšstatu par varas sadali valstu starpā. Valstis ir galvenās darbojošās personas starptautiskajā politikā. Valsts prioritāte ir nacionālā drošība.
Plurālisms - starptautiskajās attiecībās lielu lomu spēlē nevalstiskie aktieri – organizācijas, korporācijas. Valsts ārpolitika veidojas dažādu interešu sadursmes rezultātā. Starptautiskajā politikā nedominē tikai militārie un ar drošību saistītie jautājumi. Galvenie ir sociālie un ekonomiski jautājumi.
Globālisms - apskatītas tiek atkarības attiecībās starp valstīm globālās politiskās ekonomikas apstākļos. Sistēma darbojas atsevišķu indivīdu, valstu un sabiedrību labā uz citu indivīdu, valstu un sabiedrību rēķina.
…
Anarhija – vārda politiskā nozīme ir “varas neesamība, tās trūkums”. Asimilācija – tautu saplūšana, pielīdzināšanās, zaudējot savas kultūretniskās īpatnības. Autonomija – tiesības īstenot kādu valsts varas daļu (izpildvara, tiesu vara, likumdošanas vara) kādai konkrētai valsts teritorijai, ko piešķir augstākās varas nesējs. Birokrātija - ierēdņu vara, publiskā administrācija, publiskā pārvalde. Demagoģija – tautas mānīšana, liekuļošana. Demagoģijai ir savtīgi nolūki. Demokrātija – brīva politiska izvēle, un tajā funkcionē pamatbrīvības. Dempings – preču pārdošana par cenu, kas zemāka par pašizmaksu. Diktatūra – neierobežota vara, kas balstīta uz vardarbību. Ekstrēmisms – galēju uzskatu un rīcības pielietošana politikā. Elektorāts – vēlētāju kopums. Etniskā minoritāte – nacionālā mazākumgrupa ar citu etnisko izcelsmi kā valsts iedzīvotāju vairākumam. Fašisms – totalitārisma paveids; politiska kustība, kas radusies 20. gs. sākumā Itālijā. Tās raksturīgākās pazīmes ir teroristiskas valdīšanas metodes, stingras militarizētas organizācijas (cilvēki tiek pakļauti disciplīnām), vadoņa kults. Federācija – savienota valsts, kurā suverenitāte pieder centrālajai valsts varai, bet atsevišķām valsts teritorijām ir piešķirtas likumdošanas tiesības un autonomija dažādu dzīves nozaru pārvaldīšanā. ASV, Vācija, Krievija. Feminisms – ideoloģija – cīnās par sieviešu līdztiesību un sociālo līdzvērtību. Formācija – sabiedriskās ražošanas veids, tās pakāpe (tradicionāla, industriāla, postindustriāla sabiedrība). Frītrēderisms – brīva tirgus ideja. Tā kā brīvs tirgus nespēj pastāvēt, frītrēderisms ir protekcioniska cēlonis. Fundamentālisms – valsts pārvalde ir balstīta uz reliģiskiem pamatiem. Genocīds – darbība, kas vērsta, lai iznīcinātu kādu noteiktu cilvēku grupu (rasi, tautu, kādas reliģijas piekritējus). Genocīda piemērs – ebreju fiziska iznīcināšana hitleriskajā Vācijā. Globalizācija – process, kā rezultātā valstis un reģioni vairāk saplūst, bet arī kļūst savstarpēji atkarīgi. Politiski, ekonomiski, sociāli procesi. Harisma – Dievu dāvana – ārkārtēja apdāvinātība. Līderim piedēvē pārdabiskas spējas,. Spēja komunicēt, intelektuālas spējas. Individuālais šarms. Institūcija – iestāde. Integrācija – iekļaušanās, saliedēšanās, lai savstarpēji mijiedarbotos un papildinātos. Keinsisms – ekonomikas teorija, kas paredz daļēju valsts iejaukšanos ekonomikā. Konfederācija – apvienība, savienības, kuras dalībnieki saglabā savu patstāvību un lēmumu neatkarību. ES. Konflikts – interešu, uzskatu, spēku sadursme. Korupcija – apzināti tiek pildītas darbības, izmantots dienesta stāvoklis savās interesēs, aizmirstot par valsts interesēm. Leģitimitāte – politiskās varas taisnīguma un caur to likumīguma atzīšana sabiedrības apziņā. Lobisms – amatpersonu ietekmēšana, ko veic ārpusparlamenta interešu grupas. Lojalitāte – uzticība valsts varai. Lumpenizācija – kādas sabiedrības grupas izputēšana, neiegūstot jaunu, līdzvērtīgu stāvokli. Pilnīga degradēšanās – nespēja būt lietderīgam sabiedrībā. Majoritāte – vairākums. Mandāts – pilnvara. Marginalizācija – sabiedrības slāņa nostādīšana tam neraksturīgā (sliktākā) stāvoklī. Izrauts no ierastās vides, zaudējis ierastos kontaktus. Sociālā atstumtība. Masu apziņa – lielākās sabiedrības daļas priekšstati par sociālo realitāti, balstoties uz sociālo pieredzi. Mažoritāte – vairākums, majoritāte. Merkantilisms – ekonomikas teorija, kas uzskata, ka valsts labklājība ir atkarīga no spējas aizsargāt savas robežas un savu kapitālu Nacionālisms – savas nācijas interešu pārspīlēšana un citas nācijas noniecināšana. Nacisms – valsts ideja saplūst ar nācijas ideju, lai nodrošinātu valsts stiprību. Nomenklatūra – nosaukumu uzskaitījums. PSRS laikā – amatu saraksts, kuros varēja iecelt tikai ar Komunistiskās partijas attiecīgās komitejas piekrišanu. Oligarhija – mazākuma jeb elites vara. Opozīcija – nostāšanas pret vairākuma viedokli, lēmumu, darbību. Pacifisms – politiska kustība, kas noliedz karu. Participārisms – vairāku partiju veidota valdība. Pārstāvnieciska valdība. Plānveida ekonomika – piecgades plāns. Valsts zina, cik valstī ir cilvēku, zina, cik un ko katram vajag, lai apmierinātu pamatvajadzības. Valsts kontrolē pieprasījumu un piedāvājumu. Plebs – zemākais darbaļaužu slānis. Plebejs. Plurālisms – demokrātijas pazīme; politiskās iekārtas īpašība, kas ļauj sabiedrībai paust savu viedokli kādā jautājumā sabiedrības pārvaldīšanā Politika – sabiedrisko procesu pārvaldīšana, to ietekmēšana. Politiskais aktieris – arī politikas subjekts, politikas aktors – cilvēks, kurš aktīvi piedalās politikā. Tas var būt gan individuāls, gan grupveida – šķira tauta, bet nevar būt institūts, jo tam nav apziņas un gribas. Populisms – rūpes, lai patiktu tautai. Melošana un izdabāšana, lai iegūtu tautas simpātijas. Precedents – notikums, kas kalpo vai var kalpot par piemēru turpmākai rīcībai. Proletariāts – cilvēku šķira, kuras galvenais iztikas līdzeklis ir algots darbs. Propaganda – ideju izplatīšana un skaidrošana ar nolūku nostiprināt tās cilvēku apziņā, lai mudinātu viņus uz konkrētu rīcību. Protekcionisms – lai aizsargātu iekšējo tirgu un vietējos ražotājus, valsts pielieto aizsargmuitas politiku. Rasisms – uzskatu sistēma, kas pauž viedokli, ka dažādu tautu rases nav līdzvērtīgas, bet ir “augstākas” un “zemākas” rases. “Augstākajām” rasēm ir jāvalda pār “zemākajām”. Repatriācija – atgriešanās tēvzemē; pilsonības atkalatgūšana. Represijas – sods vai cits valsts varas piemērots piespiedu līdzeklis. Republika – valsts iekārta, kurā valsts varas institūtus ievēl pilsoņi, un šie institūti darbojas pilsoņu interesēs. Sociālā mobilizācija – sabiedrības ietvaros apvieno spēkus, lai pieņemtu svarīgus lēmumus. Referendums – process, kura rezultātā notiek sociālā mobilizācija. Sociāla grupa – sabiedrības daļa, kuras locekļiem ir vismaz pēc viena rādītāja līdzīgs sociālais stāvoklis, un pēc sociālā stāvokļa ir kopīgas intereses. Strats – sabiedrības slānis, šķira, grupa. Šovinisms – tautu un nāciju apspiešana, ignorēšanas savas tautas vai nācijas interešu labā. Tirānija – patvaļīga valdīšana. Vienpersoniska vara, sabiedrībai nav teikšanas. Valsts nozagšana – apzināta likuma izmainīšana, lai gūtu personīgu labumu. Voluntārisms – patvaļa, nerēķināšanās ar likumiem un reālajiem apstākļiem.
- Ekonomiskā politika pārejas perioda valstīs - stabilizācija, liberalizācija
- Kas ir politika?
- Politika - jēdzieni, definīcijas. Konspekts
-
Tu vari jebkuru darbu ātri pievienot savu vēlmju sarakstam. Forši!Ekonomiskā politika pārejas perioda valstīs - stabilizācija, liberalizācija
Konspekts augstskolai2
-
Kas ir politika?
Konspekts augstskolai3
-
Antīkā politikas teorija pēc Platona. Aristoteļa “Politika”
Konspekts augstskolai4
-
Konspekts Eiropas integrācijas vēsturē
Konspekts augstskolai5
-
Starptautiskā politika un globalizācija
Konspekts augstskolai3