Vārds “polimērs” ir cēlies no grieķu vārdiem poli – daudz un meros – daļa. Polimēri jeb lielmolekulārie savienojumi ir savienojumi, kuriem ir liela molekulmassa. Pirmo reizi polimēru ieguva 1907. gadā, šis polimērs bija bakelīts.
Visus lielmolekulāros savienojumus pēc izcelsmes var iedalīt trīs lielās grupās:
1)Dabiskie -kaučuks, celuloze, proteīni, nukleīnskābes
2)Mākslīgie – gumija, celuloīds, viskoze
3)Sintētiskie – polietilēns, kaprons, bakelīts,
epoksīdsveķi.
Polimēru molekulas sauc par makromolekulām. Tās veidojas, daudziem monomēriem savstarpēji saistoties. Monomē`ri ir tādas vielas kuru molekulas polimerizējas. Posmus, kas makromolekulā atkārtojas, sauc par elementārposmiem. Elementārposms raksturo polimēra sastāvu un uzbūvi.
Par makromolekulām parasti sauc molekulas, kur relatīva molekulmasa ir lielāka par 10000.
Polimēri bieži sastopami dabā. DNS, koksne un olbaltumvielas ir polimēri. Dabiskās šķiedras , piemēram, vilna un zīds, arī ir polimēri. Sintētiskie polimēri ir iegūti kopš 19.gadsimta beigām. Tie ir visu sintētisko plastmasu un šķiedru pamatā. Polimēri sastāv no garām virkņveida molekulām, kas izveidojušās, savstarpēji savienojoties mazākām molekulām, kuras sauc par monomēriem . …
