Polijas attiecību ar kaimiņvalstīm etniskais aspekts

Polija vienmēr ir bijusi iesaistīta asos konfliktos, kas valdīja visā Eiropā līdz pat pagājušajam gadsimtam. Septiņpadsmitajā gadsimtā Polija bija iesaistīta reliģiskā karā, kas bija plaši izplatīta prakse Eiropā, kad notika karš starp katoliskām un protestantu valstīm, bet 1660.gadā starp Zviedriju un Poliju tika noslēgts Olivas miera līgums. Kad visā Eiropā un arī Polijā reliģisko minoritāšu stāvoklis kļuva stabils, tad astoņpadsmitā gadsimta beigās, deviņpadsmitā gadsimta sākumā līdz ar Franču revolūciju un nācijvalstu idejas un modeļa izplatīšanos Eiropā, aktualizējās etnisko minoritāšu problēmas, jo valstī kā tādā dominēja viena nācija uz kuras pamata arī valsts tika veidota. 1815.gadā notikušajā Vīnes starptautiskajā kongresā ar vēlmi radīt stabilu un noturīgu valstu sistēmu, tika deklarētas poļu tautas tiesības Krievijā, Prūsijā un Austrijā uz noteiktu nacionālo dzīvi un savām pārstāvniecības un reprezentācijas institūcijām.1 Aplūkojot šo vēstures posmu Polijas nacionālās valsts izveides vēsturē, var secināt, ka noteiktu tiesību piešķiršana etniskajām minoritātēm, par kādām deviņpadsmitajā gadsimtā tika uzskatīta poļu nācija, ir spējīga novest pie spēcīgas un lielas nacionālas valsts izveidošanas. Pēc Vācijas un Austroungārijas sakāves un pēc Krievijas impērijas sabrukuma, poļu nācija izmantoja iespēju un tiecās veidot savu nacionālo valsti Polijas vēsturiskajā valstiskajā teritorijā, kura tai piederēja līdz sadalīšanai astoņpadsmitajā gadsimtā un kurā bija saglabājusies poļu kultūras un valodas ietekme.2 Kad poļi veidoja savu nāciju valsti, tad tai tika pievienoti arī tādi reģioni, kurs apdzīvoja vairākums citu nāciju un tādi reģioni bija Rietumbaltkrievijas un Rietumukrainas rajoni.…