Lai gan “Straumēnu” tēma ir par senlatviešu dzīvi, darbu un nenovēršamo gadskārtu maiņu, poēmas centrā ir “Straumēniešu” mājas un ar tām saistītie notikumi. Līdz ar to, poēma ir kā mūsu tautas priekšstatu un darbību atspoguļojums. Tajā viennozīmīgi izpaužas latviešu vēlme pēc harmonijas un kārtības: “Ja kāda kārtība vairs nav glābjama, tad arvienu gaida vissliktāko, kas to sagrautu, un šī sagraušana tad arī ir atdzimšanas sākums.” Poēmas saturā idejiski tiek runāts par kristīgajām ierašām “Straumēnos”, par latviski pagāniskajām ierašām un abu šo ierašu organisku apvienojumu.
Darbā dominē cikls, uz to balstās arī poēma, notikumi tajā, arī mājas. “Tā Straumēnu māja, laizdama pasaulē tos, kas nevarēja ligzdā vairs noturēties, pārvērtās avotā, no kura uz visām pusēm izgāja tikumi, piemēri un labas pamācības,...
...Straumēnu ļaudis pēc gadiem vairs nemainās, viņi viens otru pazina pēc godaprāta, kas staroja no viņu pierām.” Mājas ir cilvēki, kuru kārtība, ētiskās vērtības un dzīves ziņa ir pamats personības izaugsmei. Tā ir vieta, kurā cilvēks piedzimst, uzaug, jūtas mīlēts, nodzīvo savu dzīvi un arī dodas savā pēdējā gaitā: “Straumēnu ļaudis nometās ceļos un tanī brīdī pār pagalmu iestājās liels klusums, ko pārtrauca tikai gailis skaņi iedziedādamies, vēstīdams, ka vectēvam uzaususi jauna nebeidzama diena.’’
…