Galvenais simptoms, kas liecina par difūzas pneimosklerozes izveidošanos, ir elpas trūkums. Sākumā tas ir fiziskas piepūles laikā, bet vēlāk, slimībai progresējot, parādās arī miera stavoklī. Elpas trūkumu sāk just tikai tad, kad pneimosklerotiskais process aptvēris 2/3 no visas plaušu virsmas. Šim elpas trūkumam parasti rakstirīga apgrūtināta un pagarināta izelpa. Elpošanā pastiprināti piedalās elpošanas pelāgmuskulatūra. Novēro kakla vēnu piebriedumu, kas liecina par asinsspiediena paaugstināšanos mazajā asinsrites lokā. Elpas trūkums nereti kļūst astmatisks, un tad jau no attāluma var dzirdēt svilpjõšus sausos trokšņus. Gandrīz vienmēr ir arī bronhektažu vai hroniska bronhīta simptomi – klepus ar lielāku vai mazāku daudzumu gļotainu strutainu krēpu. Tā kā skabekļa daudzums asinīs ir samazināts, mēdz būt funkcionāli traucējumi arī sird un galvas smadzeņu darbībā. Slimnieki sūdzas par paātrinātu sirdsdarbību, sirdsklauvēm, sāpēm sirds rajonā, sliktu miegu un pazeminātām garīgā darba spējām.
Raksturīgs pneimosklerozes simptoms ir cianoze. Tās cēlonis ir hipoksēmija, ka izraisa alveolārās ventilācijas traucējumi un apgrūtināta skābekļa difūzija. Visātrāk cianoze parādās pirkstu nagu falangās, vēlāk uz lūpām, ausīm un sejā.
Perkutori virs plaušām visbiežāK konstatē hipersonoru skanū (sakarā ar vienlaicīgu plaušu emfizēmu), vietām turpreti ir viegls pieslāpējums. Plaušu apakšējā robeža ir zemāka par normālo, ekskursijas ir ievērojami samazinātas.
Auskultējot parasti dzird novājinātu vezikulāru elpošanu ar difūziem sausajiem un sīkiem mitrajiem trokšņiem. Izklepojoties trokšņi pazūd, bet pēc brīža parādās no jauna.
Plaušu rentgenuzņēmumā visbiežak redz pastiprinātu un deformētu plaušu zīmējumu, kas ļoti raksturīgs difūzai pneimosklerozei. No plaušu saknēm sākas rupjas, šķiedrainas, gareniskas ēnas, kas strupi nobeidzas perifērijā.…
